Ļoti savādi… pirms kādas nedēļas, varbūt divām… es, mazliet pats par sevi brīnoties, sapratu, ka esmu atkal atradis kaut ko savā dzīvē uz ko vairāk tiekties, ar ko sevi motivēt. Tā bija pasakaina sajūta, vienkārši šķita, ka viss patiesībā kaut kā nemanāmi virzās pareizajā virzienā. BEIDZOT! Beidzot esmu kaut kā klupdams, krisdams aizrāpojis uz pareizā ceļa… tagad tikai jāsakož zobus un aiziet – uz priekšu!
TOMĒR… vienmēr kaut kur iezogas kāds sasodīts TOMĒR…
Kaut gan rīt jāceļas ap 6.00, kas rakstīšanas brīdī ir pēc apmēram četrām stundām, lai laicīgi būtu skolā. Īsti nevaru aizmigt. Kaut kā arī nav tās aizrautības un gaidu pēc rītdienas (vispār jau – šodienas), kas motīvētu tagad iet gulēt, lai ātrāk pienāktu šī pasakainā rītdiena. Realitātē es jau tagad zinu, ka man rīt praktiski visu dienas gaišo daļu būs jāsēž pie datora, cenšoties izdomāt mājaslapas dizainu (kam šobrīd man īsti nav iedvesmas). Un nav pat tā, ka man neinteresētu mājaslapu izstrāde.

Vai šī ir kāda rudens / ziemas nomāktība (daži to sauktu pat tik skaļā vārdā kā depresija). Nezinu, bet skaidrs ir tas, ka no tās (vai arī tā – kas zin, kas tas ir tāds par zvēru) jātiek vaļā, jo šī nomāktība mani pašu tikai vēl vairāk nomāc pati ar savu eksistenci.

VISS! RĪT (NĒ – ŠODIEN) ATGRIEŽAMIES PIE POZITĪVĀ! Laiks cīnīties ar negatīvo un visiem mīnusiem vilkt pāri sarkanu strīpu, pārvēršot tos PLUSOS! :)

ŠODIENA (labi… vakardiena – 18.novembris) bija jauka! Kaut gan centos apskatīt kādus Staro Rīgas objektus, īsti nezinu, vai meklēju nepareizajās vietās, vai arī šogad to vienkārši ir mazāk un kļuvuši nepamāmi. Bet toties himnu sanāca nodziedāt (nu labi, drīzāk klusi no dungot pie sevis, jo negribējās traumēt apkārtējos ar savu aizsmakušo balsi) pat divas reizes – gan pie prezidenta uzrunas, gan pirms uguņošanas. Un uguņošana arī bija skaista, sen nebiju bijis pašā krastmalā, tieši pretī visam un blakus skaļrunim ar muzikālo pavadījumu. :)

Viss patiesībā ir labi. Un būs labāk. Galu galā, kas par to, ka mērķi ir tāli un pārlieku lieli… Kā teicis mūsu pašu labi zināmais vietējais “dzejnieks” Gacho: “Sapņo ar vērienu, jo lielos mērķos vieglāk trāpīt!”

No manas atmiņas vēl ar vien nav pazudis tas, ar kādu aizrautību kādreiz iedziļinājos seriālos (un arī filmās), tiešām praktiski aizceļoju citā pasaulē. Vesels sajūtu mākonis. Gribējās ķerties tūlīt pie nākamās sērijas un, kad beidzās sezona, tad tik ļoti gribējās, kaut nebūtu jāgaida tik briesmīgi ilgi.

Tieši tāpēc līdz galam pat nespēju saprast, kas mainījies, neskaitot to, ka laikam kļūstu vecs, kāpēc pēdējā laikā vairs nekas nešķiet tik koši. Seriālus vienalga skatos, tāpat ar tiem aizraujos vairāk kā (iespējams) lielākā daļa cilvēku, tomēr kaut kur iekšēji psiholoģiski tie kļuvuši kā smaga nasta un laika zagļi. Vēl ar vien it kā interese vai varbūt vienkārši mana ļoti izteiktā spītība un neatlaidība neļauj tā vienkārši atteikties no visiem seriāliem, tomēr dažbrīd pieķeru sevi pie cerībām, ka šis seriāls beigsies, varēšu to noskatīties līdz galam un būt no tā brīvs. Nereti tiešām seriāla pēdējās sērijās ir gan skumji šķirties no tēliem, tomēr vienlaikus ir tāds patīkams atvieglojums… bez maz vai tā, it kā kāds darbs beidzot būtu padarīts.

Bet ar to viss tomēr nebeidzas. Brīžos, kad tiešām seriālu nav (kā tas pamatā ir šobrīd – vasarā) un varētu pievērsties kam citam, pēkšņi iekšā pamostas vēlme pēc kāda seriāla, gadās pat sākt skatīties kādus jaunus, kaut gan skaidrs, ka visus noskatīties nevarēs. Gluži kā kaut kādam smēķētājam, kas smēķējot visu laiku runā par to, kā sen jau vajadzētu atmest un tūlīt to darīs, bet, kad paciņa tukša, tūlīt tiek iegādāta jauna.

“All your stupid ideals
You’ve got your head in the clouds
You should see how it feels
With your feet on the ground”

Pēdējā laikā savā galvā, un ne tikai, esmu izgājis cauri daudz kam, pārdomājis vēl vairāk un, par laimi, esmu arī kaut ko izdomājis, kaut ko mazliet arī sapratis. Kaut vai sapratis to, ka daudz ko tomēr tik viegli nemaz nevar saprast. Katrā ziņā esmu atklājis kaut ko jaunu sev, kaut arī ļoti iespējams, ka patiesībā tās bijušas jau senas patiesības, kuras arī jau zinu no pašiem pirmsākumiem, tik neesmu tām pievērsis uzmanību.

Ir laiks pārmaiņām.

Sāksim ar mazumiņu. Es gandrīz katrā dienasgrāmatas ierakstā, kas šeit ir, sev un savam vienam uzticamajam lasītājam no Ķīnas ( citiem vārdiem – Kāds, kura nav ), apsolos, ka šis nu pilnīgi noteikti būs tas raksts, ar kuru sāksies milzīgā nākotnes rakstu gūzma… Bet tā arī vēl nekad tas nav noticis. Līdz ar ko, šoreiz vairs tāda solījuma nebūs – mazāk solījumu vairāk darba, līdz ar ko, ja kaut kas tomēr sāks parādīties šeit biežāk – sasodīti labi, milzīgs prieks par to, ja tomēr nē, tad arī nebūs slikti un nebūs vilšanās un sliktās apziņas, ka vajadzēja tač te kaut kam būt, bet, redz, tomēr nekā nav.

 

Atklāsmes. Kaut arī bijuši vairāki skumji vai pat sāpīgi brīži, tiem paralēli bijuši daudzi jauni piedzīvojumi, kas nemaz nebūtu notikuši, ja nebūtu bijuši tie nepatīkamie brīži. Neesmu nekā pārdabiski mainījies, kļuvis gudrāks, stiprāks vai labāks par citiem, bet tīri pats sev esmu ieguvis labāku sapratni par dzīvi un tās galvenajām vērtībām. Kaut arī varbūt esmu zaudējis kādu, kas reiz šķita ļoti vērtīga un svarīga manas dzīves sastāvdaļa, bez kuras īsti nemaz nezināju, kā dzīvot. Pateicoties tam, mana vērtību sistēma un attieksme pret cilvēkiem un dzīvi arī ir mainījusies, gribētos pat teikt tādu skaļu vārdu kā UZLABOJUSIES. Līdz ar ko arī ir izdevies iegūt pāris jaunus draugus, vai vismaz paziņas, kā arī mazliet atsvaidzināt saskarsmi ar tiem pašiem vecajiem labajiem draugiem, labāk saprast to vērtību un nozīmīgumu manā dzīvē, kas, ļoti iespējams, man tieši pēdējos gados bija nopietni pietrūcis un radījis tādu sava veida tukšuma sajūtu.

 

Uzticība. Kā man reiz, pirms pāris mēnešiem, diskutējot par uzticību, uzticēšanos un citām lietām, teica Laura (Vilne): “Par visiem 100% uzticēties nevari nevienam, pat ne sev.”

Un viņai ir taisnība, cilvēki nereti neapzināti pieviļ sevi, nemaz nerunājot par citiem. Nereti pat nemanot var izdarīt ko tādu, kam ir krietni lielāka ietekme uz visu notiekošo, nekā pašam tas šķiet. Pāris pateikti vārdi, izdarīt darbi… vai pāris nepateikti vārdi un neizdarīti darbi var nopietni mainīt to, kas notiks ar Tevi vai kādu citu.

 

Atmiņas. Kā jums, mani neeksistējošie lasītāji, šķiet, kas ir labāks vai sliktāks – sliktas atmiņas vai labas atmiņas? Manuprāt, nereti situācijas, kas šobrīd šķiet sliktas, pēc kāda laika var kļūt pat par ļoti labiem, jautriem un interesantiem stāstiem, ko atcerēties vai pat izstāstīt citiem, protams, ir arī atgadījumi, ko pilnīgi noteikti negribas atcerēties, tādi, kas izraisījuši morālas traumas, kas visdrīzāk nekad neizzudīs, bet patiesībā nereti viss nemaz nav tik slikti, kā šķiet brīdī, kad tas SLIKTUMS ir tik tikko noticis vai vēl ar vien notiek. Tieši tik pat sarežģīti ir atbildēt par tām labajām atmiņām… Savā ziņā tās jaukās atmiņas var būt pat daudzreiz mokošākas par tām sliktajām (ja tās sliktās tiešām nav ĻOTI sliktas), jo nereti daudz nepatīkamāk ir atcerēties ko labu, apzinoties, ka visdrīzāk tas vairs nekad neatkārtosies, vai vismaz nebūs tā, kā reiz bijis. Un tad atliek vien sevi mierināt ar domu, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek un viss, kas turpmāk būs citādi, būs arī labāk (kaut arī tam tā nopietni pašam noticēt var arī nebūt tik viegli). Tomēr arī ar labajām atmiņām pastāv tā pati iespēja, kas ar sliktajām atmiņām, bet labajiem stāstiem – vari atcerēties un priecāties par visu to labo, kas tavā dzīvē bijis un novērtēt to. Atcerēties “vecos labos laikus”, bērnību vai kaut vai – vakardienu.

 

Kas vispār ir slikts un kas ir labs?

 

Noslēgumā šī te dziesmiņa ar rūgteni saldo tekstu (kas arī atbilst šai tēmai) un it kā vienkāršo, bet patīkamo, bezrūpīgo un gluži vai dzīves priecīgo pavadījumu.

“I call it magic
When I’m with you
And I just got broken
Broken into two
Still I call it magic
When I’m next to you

(..)

And if you were to ask me
After all that we’ve been through
“Still believe in magic?”
Yes, I do
Of course I do”

Laiks nu gan skrien ātri – vienmēr šeit apņemos veikt savas piezīmes kaut cik regulāri… bet attopos tikai pēc pāris mēnešiem ar domu, ka jau atkal nekam tādam nav sanācis laika.

Es laikam tiešām kļūstu vecs – jo man galvā nereti iešaujas doma, ka “Kādreiz gan laiks neskrēja tik velnišķīgi ātri.” Atliek vien pāris reizes samirkšķināt acis un attopies brīdī, kad vasara jau gandrīz galā, bet neesi paspējis realizēt pat ne pusi no iecerētā.

Jau kādu pusmēnesi neesmu bijis savās Rīgas mājās, tā vietā  devos uz Tukumu… precīzāk Tukuma Novada, Sēmes pagasta Kaivi, lai 28. jūlijā ar ekskursiju autobusu dotos uz Līgatni un Cēsīm. Ekskursija bija tīri jauka (apmeklējām papīra fabriku, bunkuru zem sanatorijas, arī prāmi… bez šaubām arī Cēsu pilsētu un pili… Par pārsteigumu uzzināju, ka jau vairākus gadus Cēsu parka dīķītī dzīvo melnie gulbji.) Kad tukumnieki grasījās doties uz mājām mēs ar Līgu devāmies uz pieturu šosejas malā, lai dotos uz Smilteni (jo no Cēsu AO nemaz tik vēlu kā 18.00 nekursē neviens transporta līdzeklis, kas kustētos uz Smiltenes pusi).

Es, kā jau būdams ļauns cilvēks, saprotot, ka arī līdz nākamajam busam šosejas malā ir gandrīz divas stundas, ko  gaidīt, pierunāju Līgu, kas jau tāpat bija nogurusi no ekskursijas un celšanās ap 6iem no rīta, iet līdz nākamajai pieturai… vienkārši tāpēc, ka man negribas sēdēt pieturā divas stundas.

Tā nu mēs devāmies šajā “izaicinājumiem pilnajā ceļā” un, cik noprotu, nogājām kādus 4 km līdz nākamajai pieturai, kad tur nonācām jau bija pagājusi apmēram stunda un tālāk vairs doties negribēju ne nu es, ne arī kāds cits no maniem daudzajiem ceļa biedriem, tas ir – Līga.

Drīz vien arī autobuss bija klāt. Autobuss mani pārsteidza, jo tā vietā lai tas būtu kāds jau manis ierastais, lieliskais un ērtais sagrabējušais buss, šis buss bija tāds, kas izskatījās kā tikko no veikala izbraucis – nenobružāti, nenosmērēti un nesalauzti krēsli, plakanie televizori, nevis kādas vecas, sagrabējušas kastes (tie, protams, nebija ieslēgti, taču vienalga patīkami apzināties).

Tā nu mazliet pirms 21iem izkāpām Smiltenē, devāmies uz vietējie super-duper-lielveikalu un turpinājām “tālo ceļu kāpās” – apmēram 6 km ārpus pilsētas uz manām lauku mājām…

Ap 22.16 esam galā. Paēdam un dodamies gulēt pēc šiem smagajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.

Tā pavadījām nedēļu dzīvojoties pa laukiem, arī aizbraucot uz pilsētu iepirkties un pie reizes izklaidēties – izšļūcot cauri vienam no krutākajiem apģērbu veikaliem tuvākajā apkārtnē – “RDA” – humpalām. Pēc tam vēl padzīvojoties pa parku un tad apmeklējot vietējo, samērā nesen atvērto un tīri foršo kafejnīcu – Mūza. Pārsteidzoši, bet mēs ar Līgu gandrīz vienbalsīgi nospriedām, ka šī vieta tiešām ir patīkama gan iekārtojuma, gan apkalpošanas.. gan arī ēdiena ziņā – viņu pica šķita pat garšīgāka par daudzām Rīgā sastopamajām un cenas ziņā bija stipri lēta – par apmēram vienas vai divu Lulu picas šķēļu cenu varēja dabūt veselu 30 CM picu.

Un tā pienāca nedēļas nogale. Piektdienā (2. augustā) vietējajā klubā bija Dzelzs Vilka un vairāku citu grupu (The Next Ones, kā arī smiltenieši – Miera Vējos un Līdz Pēdējam). Ļoti vēlējos dzirdēt Miera Vējos, taču par nelaimi viņi bija pēdējie sarakstā un Līdz Pēdējam (kas bija pirms Miera vējiem) džeku sniegums neīpaši apmierināja manas kompaneones – Līgu un Martu. Atzīšos, ka arī man viņu spalgie ķērcieni pārlieku neiepriecināja, nejau tāpēc, ka man nepatiktu ķērcieni, vienkārši man tie patīk tādi zemāki… Līdz ar to no Līdz Pēdējam snieguma visvairāk galvā iesēdās viņu kompozīcija “Dziļie ūdeņi”, jo tur, šķiet vokālos piebalsoja kāds cits grupas biedrs, jo tas skanēja krietni zemāk, melodiskāk un interesantāk.

Lai nu kā…  sagadījās tā, ka drīz vien pēc Dziļajiem ūdeņiem (ap 2iem no rīta) arī mēs aizplūdām prom no pasākuma un izsaucām mūsu glābēju, manu tēti, lai tas mūs savāc.

Nākamajā dienā bija ieplānots, ka ciemos ieradīsies kāds bariņš ar draugiem, daži arī tiešām ieradās, taču, kā jau nereti gadās, apmēram tik pat daudzi arī neieradās. Bet nekas, ar laika apstākļiem gan mums bija gluži labi paveicies un kopumā, vismaz es, ar pasākuma kopējo atmosfēru biju apmierināts.

Tā nu pienāca vēl viena nākamā diena… kamēr vieni viesi devās prom, no tāltālā Tukuma ieradās Līgas ģimene. Tā nu vēl pasvinējāmies, devāmies uz ezeru un ekskursijā pa pilsētu… pēc tam visi devās mājās (aiz sevis atstājot tikai vairākas neizdzertas alus bundžas).

Tā nu es te dzīvojos laukos…

Tēvs, kopš manas pēdējās grēksūdzes līdz šim brīdim, ir pagājusi… mūžība jeb drīzāk – viss mans mūžs… Ei, pag, šī tač nav baznīca!

Tā… sākšu no jauna…

Mans vārds ir Kristaps un ir pagājuši 2 mēneši kopš manas pēdējās dr.lv statistikas papildināšanas (Abonements beidzās: 5. mar 21:19)… pag, atkal nepareizā tēma…

Ir pagājis ļoti ilgs laiks, kopš pēdējo reizi te kaut ko ierakstīju. Vēl ilgāks laiks ir pagājis kopš brīža, kad šeit ierakstīju ko tādu, kas būtu pielīdzināms dienasgrāmatai jeb maniem pierakstiem par dzīvi.

Lielākais jaunums laikam šajā visā ir tas, ka jau kādu laiku esmu kļuvis par GameVision.LV GALVENO redaktoru. Citiem vārdiem sakot, es laboju kļūdas citu rakstītiem rakstiem, dažreiz uzrakstot arī kaut ko pats, neipaši pazīstamā, vietējajā datorspēļu ziņu portālā. Tas savā ziņā arī ir iemesls, kā esmu nonācis pie šī dienenes ieraksta – kādreiz es te centos rakstīt “profesionāla” tipa rakstus, nevis parastus dienenes ierakstus, bet šobrīd gribas uzrakstīt kaut ko, kas nu pagadās pa prātam, īpaši nesatraucoties par to, cik daudz komatus vai burtus kādā teikumā vai vārdā esmu izlaidis vai salicis par daudz.

Starp citu, Stone Sour jaunais albums ir patiesi labs! Re, kur arī albuma ievada dziesma:

Runājot par GameVision, šobrīd man ar to ir daudz LIELU plānu (ja skatāmies ļoti sīkā mērogā) – vēlos palīdzēt tai lapai attīstīties, palīdzēt ar interesantāka satura radīšanu un dažādiem citiem uzlabojumiem. Piemēram, taisīt dažādas reportāžas par Latvijā un tās tuvākajās kaimiņvalstīs notiekošo spēļu izstrādes jomā.

Vai zinājāt, ka šobrīd Austrālijā pirktākā maksas iOS spēle ir Fearless Wheels, ko veidojuši divi latvju bāleliņi?

fearless_wheels_header

Ja nu pēkšņi šo kāds izlasa un, pietam, tas KĀDS ir cilvēks, kam varētu interesēt šāda veida satura radīšana un šim kādam piemīt spēja samērā sakarīgi aprakstīt un apspriest dažādas tēmas, tad GameVision labprāt savā pulkā pieņemtu kādu papildinājumu (ja kādā brīnumainā veidā tiešām šeit ir nonācis kāds, kurš to vēlētos – ar mani var sazināties kristaps22@gmail.com kā arī daudzos citos veidos, kas atrodami kaut kur tepat šajā lapā – kas meklē, tas atrod).

Citādi, protams, ir skola (tā, kas AUGST), kurai vēl daudz darāmā, bet sesija jau pēc mēneša, taču šoreiz tiešām centīšos cīnīties ar visiem nagiem, ragiem… matiem, degunu… un citām ķermeņa daļām, lai tiktu cauri sveikā bez pārlieku lielām problēmām.

Šoreiz tas arī viss, bet ļoti iespējams, ka šādi RANDOM ieraksti turpmāk būs daudz biežāk… par spīti tam, ka vēl ar vien skatītākie raksti šajā blogā ir Tava vārda skaidrojums, Rupjais horoskops un vēl vairāki citi ar līdzīgu tematiku.

Biju šo plānojis publicēt jau pirms nedēļas, bet nesanāca… tāpēc tagad varat lasīt par manis pieredzēto un maniem iespaidiem LMT rīkotajā 007 jaunās filmas pirms pirmizrādes pirmizrādē.

Ievads.

Mana nokļūšana kino, lai noskatītos 007 jauno filmu, arī attāli līdzinājās kādam Bonda vai varbūt drīzāk Neiespējamās misijas uzdevumam. Par šādu iespēju es uzzināju tikai kādu stundu vai divas pirms seansa oficiālā sākuma, un, kā, protams, tam bija jāatgadās, tas bija reizē, kad visa diena bija aizvadīta pirmā sniega un sniegputeņa noskaņās. Kaut arī centos laicīgi tikt līdz transporta pieturai, tas bija jau man aizbraucis gar degunu, toties nākamais kavējās, tāpēc, kad beidzot biju sācis kustēties uz priekšu, bet sapratu, ka esmu iekļuvis pamatīgā sastrēgumā un diez vai paspēšu uz sākumu 18.30, svārstījos starp palikšanu autobusā un skriešanu pa slapju, daļēji apledojušu trotuāru. Kā arī piezvanīju savai laipnajai ielūguma piedāvātājai, ka kavēšos un, ja viņa vēlas, tad, lai dodas bez manis, taču viņa apsolījās pagaidīt, es izlēmu palikt autobusā un tā izrādījās pareizā izvēle, jo, pēc nogriešanās uz Raiņa bulvāra, es centrā noteikti nokļuvu ātrāk, nekā būtu tur ticis skrienot ar kājām, jo tomēr neesmu īpaši trennēts superaģents. Ierados ar nokavēšanos, taču, kā izrādījās, filmai patiesībā bija plānots sākties 19.00, tā kā ieradāmies pat samērā laicīgi (pie tam pagāja vēl apmēram pusstunda ar dažādu filmu reklāmām, līdz īstā filma patiešām sākās), tā kā varējām nesteidzīgi pastaigāties pa sarkano paklāju, paklausīties DJ izvēlētās iepriekšējo 007 filmu ievada dziesmas un nesteidzīgi ieņemt vietas zālē.

Par filmu un tās sižetu.

Kā jau ierasts Bonda filmās, viss sākas kāda iepriekšējā uzdevuma vidū, vai pat drīzāk beigu daļā, tikai šoreiz āgentam 007 nav tā labākā veiksme, operācijas laikā viņš tiek sašauts un nokrīt no tilta… šajā brīdī sākas viena no labākajām daļām Bonda filmās – ievada animācijas un titru daļa, kas parasti ir diezgan iespaidīga, arī šoreiz tā izskatās ļoti labi un lielā mērā arī sasaistās ar filmas ievada tēmu. Kā arī tajā dzirdama pazīstamās jaunās dziedātājas Adele iedziedātā ievada dziesma, kas šķiet gluži laba – pēc filmas noskatīšanās to noklausījos vēl vairākas reizes un gluži labi patika.

Šajā filmā vismaz daļēji turpinās Quantum of Solace tēma – MI6 ir apdraudēts, šoreiz ir nozagta informācija par aģentiem, kas ir iefiltrēti kriminālajās organizācijās un to vārdi pakāpeniski tiek publicēti internetā (YouTube). Tāpat arī MI6 tiek izdarīts nopietns uzbrukums un Bondam jācenšas atras šī uzbrukuma un citu nekārtību iemeslu un to likvidēt.

Šīs filmas režisors ir Sems Mendezs (Sam Mendes), kurš pazīstams arī ar savu darbu pie American Beauty, Jarhead u.c.

Mans viedoklis.

Šī, manuprāt, vispār ir labākā no trim 007 filmām, kurās piedalās Daniels Kreigs, jo iepriekšējās divas kaut kā bija zaudējušas pašu Bonda dvēseli, bet Skyfall to atkal, vismaz daļēji, ir atguvusi. Ir atgriezies, vai vismaz kļuvis izteiksmīgāks, kādreizējo filmu humors, kā arī Kreiga tēls vairs nav tāds Terminātors kā iepriekš – vairāk parādās viņa vājākā puse un vājības, kā arī atkal ir atgriezušās citu Bonda aktieru tēliem tik raksturīgās smieklīgi mazās pistolītes, nevis dažādi lielāki ieroči, kā tas bija pirms tam.

Arī sižeta ziņā ir atsauces uz šīs sērijas ievērojami vecākajām daļām un to tēliem (piemēram, Q un Miss Manīpenija) kā arī vispār tiek atklāts kas jauns no Bonda pagātnes, taču tur nu es, diemžēl, neko daudz sīkāk nevarēšu pastāstīt, neizbojājot skatīšanos, tāpēc ļaušu katram pašam to ieraudzīt un saprast. Pēc filmas noslēguma var spriest, ka šī daļa ir domāta tāda, kā ievads vecajām filmām.

Šis raksts ir mazliet aizkavējies un oriģināli paredzēts (kā arī publicēts) GameVision.lv , taču nolēmu to emest arī šeit, lai te arī parādītos kāda jauna informācija. Tuvākajā laikā plānoju pievērsties arī cita veida rakstiem, tā kā sekojiet līdzi. ;)

Kamēr lasāt, varat paklausīties vienu gabaliņu mūzikas, par kuru arī būs minēts šajā rakstā:

Nu jau pagājuši daudzi gadi, kopš pirmo reiz izskanēja ziņas (tas bija ap 2004. gadu), ka kāda spēles Half-Life fanu grupa nospriedusi pārveidot šīs sērijas pirmo spēli uz Source dziņa ar daudziem uzlabojumiem, tai skaitā, skaņas un visu līmeņu uzbūvēšanu no jauna, pietam, pilnīgi bez maksas. Taču tad labu laiku vairs viņu mājas lapā nebija nekādu jaunu ziņu, arī viņu forumā neviens nekādus jaunumus vairs nepublicēja un daudzi, daļēji arī es, nodomāja, ka šis darbiņš tomēr kļuvis par grūtu un projekts atmests.

Tomēr diezgan nesen Black Mesa parādījās sociālajos tīklos (Twitter, Facebook) un sāka publicēt dažādus sīkumiņus, piemēram, fanu veidotus spēles vāciņu noformējumus un tamlīdzīgi, taču neko īpaši pārliecinošu, tādēļ tas viss tika uztverts stipri skeptiski, daudzi to uztvēra kā joku un tamlīdzīgi.

Bet tagad, balstoties uz šodienas ierakstu viņu forumā un laika atskaiti mājas lapā http://www.blackmesasource.com , izskatās, ka puiši (un varbūt arī meitenes) no Black Mesa Source projekta visu šo laiku ir cītīgi strādājuši, jo tagad solās palaist šo spēli tautās jau pēc mazāk kā divām nedēļām.

Runājot par skaņas celiņu, arī tas jau ir pieejams bez maksas vai pret ziedojumu (ziedošana ir pašu izvēle) viņu mājas lapas Soundtrack sadaļā un, cik nu man sanācis paklausīties, izklausās labi un interesanti, jācer, ka arī saderēs ar pašu spēli, jo, kā mūzikas autors Džoels Nīlsens (Joel Nielsen) rakstījis, ir izmēģinātas daudzas mūzikas variācijas, mēģināts pārtaisīt arī oriģinālo skaņu celiņu, taču gala iznākums ir šāds. Sīkākam ieskatam iesaku noklausīties pašiem.

Noslēgumā pievienoju pirms kāda laika (mazāk kā mēneša) publicētu Black Mesa Source gameplay video:

Pārmaiņas pēc nolēmu ierakstīt kaut ko šeit, nevis Čiepsterī.

Pamodināt Lāčplēsi

Šodien, tik tikko pabeidzu lasīt Viļa Lācīša grāmatas “Stroika ar skatu uz Londonu” netiešo turpinājumu – “Pamodināt Lāčplēsi”.

Grāmata nav nekas ļoti pārsteidzošs un ar kādu neiedomājami jaunu pieeju, patiesībā autors turpina visu rakstīt tādā pašā stilā (kas nebūt nav slikti) un pielietojot līdzīgas tēmas, kā jau iepriekš (viesstrādnieki Lielbritānijā, narkotikas, alkohols, naudas trūkums, domas, kā nopelnīt ko vairāk… u.c.). Taču tas man, personīgi netraucēja labi pavadīt laiku lasot šo grāmatu un baudot tās cinisko humoru, dažbrīd pat arī aizdomājoties par minētajām tēmām un problēmām. Lielākā atšķirība no iepriekšējās grāmatas ir tāda, ka ir mainījušies galvenie varoņi – ja iepriekšējā grāmata bija stāsts no paša Viļa skatu punkta, tad šajā grāmatā viņa vārds figurē tikai vienreiz un tikai vienā sīkā un nesvarīgā epizodē. Katrā ziņā iesaku šo grāmatu izlasīt, ja rodas tāda iespēja.

Taču ir arī viens samērā liels un nepatīkams mīnuss – grāmata ir ļoti īsa (TIEŠĀM īsa), kopumā tai ir kādas 128 lpp. Iespējams, ka cilvēkiem, kam garu grāmatu lasīšana neietilpst pie mīļākajām nodarbēm vai vienkārši nav laika, tas varētu būt pat pluss, jo šajās lappusēs stāsts un minētie notikumi ir diezgan izklaidējoši, mazliet arī pārdomas rosoši un labi aprakstīti, tā kā grāmata var būt laba laika pavadīšana kādai dienai, vakaram vai pāris vakariem. Taču otrs mīnuss šo lapušu skaitā ir tas, ka neskatoties uz grāmatas nelielo apjomu, cena ir salīdzinoši liela (pāri 4 Ls). Tiem, kam tas nav šķērslis – nopērciet. Tiem, kam tas ir šķērslis – aizņemieties no kāda cita vai bibliotēkā.

Cīnies pret ACTA!

Posted: februāris 12, 2012 in Jaunumi / Ziņas
Birkas:,

Sveicināti!

Vēlējos atgādināt tiem, kuri, varbūt, piemirsuši, ka ACTA vēl nekur nav pazudusi un vajag cīnīties pret to. Jo tas nav vienkāršs mēģinājums cīnīties pret pirātismu, bet gan iespēja kontrolēt visu, ko iedomāsies sacīt un darīt un būs iespēja tikt sodītam par dažādiem sīkumiem, iespējams, pat par kādu dzejoļu citātiem un tamlīdzīgi.

Protestē!
Jau rīt, 13.02.2012. 13.00 pie Ministru kabineta notiks protesta akcija, sīkāk šeit – http://www.facebook.com/events/114172405371886/

Paraksties PRET!
Tāpat arī tie, kas vēl nav nobalsojuši, var to izdarīt gan Latvijas, gan starptautiskā mērogā:
http://manabalss.lv/stop-acta/show
http://avaaz.org/en/eu_save_the_internet/

Kāpēc ACTA ir nevēlama?
Tiem, kuri vēl nemaz nav iepazinušies ar to, kas ir ACTA, informācija šeit:
Video youtube.com: www.youtube.com/watch?v=laqHHF1XAdk
Kā arī neliels raksts par to: http://www.gamevision.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=3210%3Aacta-kas-tas-ir-un-ko-d-jautjumi-un-atbildes&catid=47%3Azinas&Itemid=18&Itemid=18

"Un Natālijas zīda nakts krekls lēnītēm noslīdēja uz grīdas pār viņas kailo augumu,
atklājot visskaistāko skatu, kādu Rodžers bija redzējis savā mūžā.
Viņš lēnām sāka pogāt vaļā savu kreklu... Natālīja pienāca klāt un atāķēja
viņa bikšu siksnu, vienlaikus skūpstot Rodžera krūtis, un lēnām virzijās zemāk,
velkot nost viņa bikses... līdz nonāca pie jogurta pakas, ko Rodžers turēja sev
starp kājām. Tad Natālija aizgāja pēc bļodiņām un Kellogs pārslām. Tā abi
kopīgi paēda brokastis un devās uz darbu."

Autora piezīme: Šis "fragments" radās kādas minūtes vai divu laikā, kad Laura man prasīja
uzrakstīt kādu rindkopu no mana romāna "Gulta", ko nemaz neesmu domājis rakstīt.
Un jā, tā būtībā ir parodija par Krēslu. :D