13.08.13. “An Epic Journey”

Posted: augusts 13, 2013 in Dienasgrāmata
Birkas:, , , , ,

Laiks nu gan skrien ātri – vienmēr šeit apņemos veikt savas piezīmes kaut cik regulāri… bet attopos tikai pēc pāris mēnešiem ar domu, ka jau atkal nekam tādam nav sanācis laika.

Es laikam tiešām kļūstu vecs – jo man galvā nereti iešaujas doma, ka “Kādreiz gan laiks neskrēja tik velnišķīgi ātri.” Atliek vien pāris reizes samirkšķināt acis un attopies brīdī, kad vasara jau gandrīz galā, bet neesi paspējis realizēt pat ne pusi no iecerētā.

Jau kādu pusmēnesi neesmu bijis savās Rīgas mājās, tā vietā  devos uz Tukumu… precīzāk Tukuma Novada, Sēmes pagasta Kaivi, lai 28. jūlijā ar ekskursiju autobusu dotos uz Līgatni un Cēsīm. Ekskursija bija tīri jauka (apmeklējām papīra fabriku, bunkuru zem sanatorijas, arī prāmi… bez šaubām arī Cēsu pilsētu un pili… Par pārsteigumu uzzināju, ka jau vairākus gadus Cēsu parka dīķītī dzīvo melnie gulbji.) Kad tukumnieki grasījās doties uz mājām mēs ar Līgu devāmies uz pieturu šosejas malā, lai dotos uz Smilteni (jo no Cēsu AO nemaz tik vēlu kā 18.00 nekursē neviens transporta līdzeklis, kas kustētos uz Smiltenes pusi).

Es, kā jau būdams ļauns cilvēks, saprotot, ka arī līdz nākamajam busam šosejas malā ir gandrīz divas stundas, ko  gaidīt, pierunāju Līgu, kas jau tāpat bija nogurusi no ekskursijas un celšanās ap 6iem no rīta, iet līdz nākamajai pieturai… vienkārši tāpēc, ka man negribas sēdēt pieturā divas stundas.

Tā nu mēs devāmies šajā “izaicinājumiem pilnajā ceļā” un, cik noprotu, nogājām kādus 4 km līdz nākamajai pieturai, kad tur nonācām jau bija pagājusi apmēram stunda un tālāk vairs doties negribēju ne nu es, ne arī kāds cits no maniem daudzajiem ceļa biedriem, tas ir – Līga.

Drīz vien arī autobuss bija klāt. Autobuss mani pārsteidza, jo tā vietā lai tas būtu kāds jau manis ierastais, lieliskais un ērtais sagrabējušais buss, šis buss bija tāds, kas izskatījās kā tikko no veikala izbraucis – nenobružāti, nenosmērēti un nesalauzti krēsli, plakanie televizori, nevis kādas vecas, sagrabējušas kastes (tie, protams, nebija ieslēgti, taču vienalga patīkami apzināties).

Tā nu mazliet pirms 21iem izkāpām Smiltenē, devāmies uz vietējie super-duper-lielveikalu un turpinājām “tālo ceļu kāpās” – apmēram 6 km ārpus pilsētas uz manām lauku mājām…

Ap 22.16 esam galā. Paēdam un dodamies gulēt pēc šiem smagajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.

Tā pavadījām nedēļu dzīvojoties pa laukiem, arī aizbraucot uz pilsētu iepirkties un pie reizes izklaidēties – izšļūcot cauri vienam no krutākajiem apģērbu veikaliem tuvākajā apkārtnē – “RDA” – humpalām. Pēc tam vēl padzīvojoties pa parku un tad apmeklējot vietējo, samērā nesen atvērto un tīri foršo kafejnīcu – Mūza. Pārsteidzoši, bet mēs ar Līgu gandrīz vienbalsīgi nospriedām, ka šī vieta tiešām ir patīkama gan iekārtojuma, gan apkalpošanas.. gan arī ēdiena ziņā – viņu pica šķita pat garšīgāka par daudzām Rīgā sastopamajām un cenas ziņā bija stipri lēta – par apmēram vienas vai divu Lulu picas šķēļu cenu varēja dabūt veselu 30 CM picu.

Un tā pienāca nedēļas nogale. Piektdienā (2. augustā) vietējajā klubā bija Dzelzs Vilka un vairāku citu grupu (The Next Ones, kā arī smiltenieši – Miera Vējos un Līdz Pēdējam). Ļoti vēlējos dzirdēt Miera Vējos, taču par nelaimi viņi bija pēdējie sarakstā un Līdz Pēdējam (kas bija pirms Miera vējiem) džeku sniegums neīpaši apmierināja manas kompaneones – Līgu un Martu. Atzīšos, ka arī man viņu spalgie ķērcieni pārlieku neiepriecināja, nejau tāpēc, ka man nepatiktu ķērcieni, vienkārši man tie patīk tādi zemāki… Līdz ar to no Līdz Pēdējam snieguma visvairāk galvā iesēdās viņu kompozīcija “Dziļie ūdeņi”, jo tur, šķiet vokālos piebalsoja kāds cits grupas biedrs, jo tas skanēja krietni zemāk, melodiskāk un interesantāk.

Lai nu kā…  sagadījās tā, ka drīz vien pēc Dziļajiem ūdeņiem (ap 2iem no rīta) arī mēs aizplūdām prom no pasākuma un izsaucām mūsu glābēju, manu tēti, lai tas mūs savāc.

Nākamajā dienā bija ieplānots, ka ciemos ieradīsies kāds bariņš ar draugiem, daži arī tiešām ieradās, taču, kā jau nereti gadās, apmēram tik pat daudzi arī neieradās. Bet nekas, ar laika apstākļiem gan mums bija gluži labi paveicies un kopumā, vismaz es, ar pasākuma kopējo atmosfēru biju apmierināts.

Tā nu pienāca vēl viena nākamā diena… kamēr vieni viesi devās prom, no tāltālā Tukuma ieradās Līgas ģimene. Tā nu vēl pasvinējāmies, devāmies uz ezeru un ekskursijā pa pilsētu… pēc tam visi devās mājās (aiz sevis atstājot tikai vairākas neizdzertas alus bundžas).

Tā nu es te dzīvojos laukos…

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s