No manas atmiņas vēl ar vien nav pazudis tas, ar kādu aizrautību kādreiz iedziļinājos seriālos (un arī filmās), tiešām praktiski aizceļoju citā pasaulē. Vesels sajūtu mākonis. Gribējās ķerties tūlīt pie nākamās sērijas un, kad beidzās sezona, tad tik ļoti gribējās, kaut nebūtu jāgaida tik briesmīgi ilgi.
Tieši tāpēc līdz galam pat nespēju saprast, kas mainījies, neskaitot to, ka laikam kļūstu vecs, kāpēc pēdējā laikā vairs nekas nešķiet tik koši. Seriālus vienalga skatos, tāpat ar tiem aizraujos vairāk kā (iespējams) lielākā daļa cilvēku, tomēr kaut kur iekšēji psiholoģiski tie kļuvuši kā smaga nasta un laika zagļi. Vēl ar vien it kā interese vai varbūt vienkārši mana ļoti izteiktā spītība un neatlaidība neļauj tā vienkārši atteikties no visiem seriāliem, tomēr dažbrīd pieķeru sevi pie cerībām, ka šis seriāls beigsies, varēšu to noskatīties līdz galam un būt no tā brīvs. Nereti tiešām seriāla pēdējās sērijās ir gan skumji šķirties no tēliem, tomēr vienlaikus ir tāds patīkams atvieglojums… bez maz vai tā, it kā kāds darbs beidzot būtu padarīts.
Bet ar to viss tomēr nebeidzas. Brīžos, kad tiešām seriālu nav (kā tas pamatā ir šobrīd – vasarā) un varētu pievērsties kam citam, pēkšņi iekšā pamostas vēlme pēc kāda seriāla, gadās pat sākt skatīties kādus jaunus, kaut gan skaidrs, ka visus noskatīties nevarēs. Gluži kā kaut kādam smēķētājam, kas smēķējot visu laiku runā par to, kā sen jau vajadzētu atmest un tūlīt to darīs, bet, kad paciņa tukša, tūlīt tiek iegādāta jauna.
“All your stupid ideals
You’ve got your head in the clouds
You should see how it feels
With your feet on the ground”
Pasaule Pasaulē 