Posts Tagged ‘atklāsmes’

Pēdējā laikā savā galvā, un ne tikai, esmu izgājis cauri daudz kam, pārdomājis vēl vairāk un, par laimi, esmu arī kaut ko izdomājis, kaut ko mazliet arī sapratis. Kaut vai sapratis to, ka daudz ko tomēr tik viegli nemaz nevar saprast. Katrā ziņā esmu atklājis kaut ko jaunu sev, kaut arī ļoti iespējams, ka patiesībā tās bijušas jau senas patiesības, kuras arī jau zinu no pašiem pirmsākumiem, tik neesmu tām pievērsis uzmanību.

Ir laiks pārmaiņām.

Sāksim ar mazumiņu. Es gandrīz katrā dienasgrāmatas ierakstā, kas šeit ir, sev un savam vienam uzticamajam lasītājam no Ķīnas ( citiem vārdiem – Kāds, kura nav ), apsolos, ka šis nu pilnīgi noteikti būs tas raksts, ar kuru sāksies milzīgā nākotnes rakstu gūzma… Bet tā arī vēl nekad tas nav noticis. Līdz ar ko, šoreiz vairs tāda solījuma nebūs – mazāk solījumu vairāk darba, līdz ar ko, ja kaut kas tomēr sāks parādīties šeit biežāk – sasodīti labi, milzīgs prieks par to, ja tomēr nē, tad arī nebūs slikti un nebūs vilšanās un sliktās apziņas, ka vajadzēja tač te kaut kam būt, bet, redz, tomēr nekā nav.

 

Atklāsmes. Kaut arī bijuši vairāki skumji vai pat sāpīgi brīži, tiem paralēli bijuši daudzi jauni piedzīvojumi, kas nemaz nebūtu notikuši, ja nebūtu bijuši tie nepatīkamie brīži. Neesmu nekā pārdabiski mainījies, kļuvis gudrāks, stiprāks vai labāks par citiem, bet tīri pats sev esmu ieguvis labāku sapratni par dzīvi un tās galvenajām vērtībām. Kaut arī varbūt esmu zaudējis kādu, kas reiz šķita ļoti vērtīga un svarīga manas dzīves sastāvdaļa, bez kuras īsti nemaz nezināju, kā dzīvot. Pateicoties tam, mana vērtību sistēma un attieksme pret cilvēkiem un dzīvi arī ir mainījusies, gribētos pat teikt tādu skaļu vārdu kā UZLABOJUSIES. Līdz ar ko arī ir izdevies iegūt pāris jaunus draugus, vai vismaz paziņas, kā arī mazliet atsvaidzināt saskarsmi ar tiem pašiem vecajiem labajiem draugiem, labāk saprast to vērtību un nozīmīgumu manā dzīvē, kas, ļoti iespējams, man tieši pēdējos gados bija nopietni pietrūcis un radījis tādu sava veida tukšuma sajūtu.

 

Uzticība. Kā man reiz, pirms pāris mēnešiem, diskutējot par uzticību, uzticēšanos un citām lietām, teica Laura (Vilne): “Par visiem 100% uzticēties nevari nevienam, pat ne sev.”

Un viņai ir taisnība, cilvēki nereti neapzināti pieviļ sevi, nemaz nerunājot par citiem. Nereti pat nemanot var izdarīt ko tādu, kam ir krietni lielāka ietekme uz visu notiekošo, nekā pašam tas šķiet. Pāris pateikti vārdi, izdarīt darbi… vai pāris nepateikti vārdi un neizdarīti darbi var nopietni mainīt to, kas notiks ar Tevi vai kādu citu.

 

Atmiņas. Kā jums, mani neeksistējošie lasītāji, šķiet, kas ir labāks vai sliktāks – sliktas atmiņas vai labas atmiņas? Manuprāt, nereti situācijas, kas šobrīd šķiet sliktas, pēc kāda laika var kļūt pat par ļoti labiem, jautriem un interesantiem stāstiem, ko atcerēties vai pat izstāstīt citiem, protams, ir arī atgadījumi, ko pilnīgi noteikti negribas atcerēties, tādi, kas izraisījuši morālas traumas, kas visdrīzāk nekad neizzudīs, bet patiesībā nereti viss nemaz nav tik slikti, kā šķiet brīdī, kad tas SLIKTUMS ir tik tikko noticis vai vēl ar vien notiek. Tieši tik pat sarežģīti ir atbildēt par tām labajām atmiņām… Savā ziņā tās jaukās atmiņas var būt pat daudzreiz mokošākas par tām sliktajām (ja tās sliktās tiešām nav ĻOTI sliktas), jo nereti daudz nepatīkamāk ir atcerēties ko labu, apzinoties, ka visdrīzāk tas vairs nekad neatkārtosies, vai vismaz nebūs tā, kā reiz bijis. Un tad atliek vien sevi mierināt ar domu, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek un viss, kas turpmāk būs citādi, būs arī labāk (kaut arī tam tā nopietni pašam noticēt var arī nebūt tik viegli). Tomēr arī ar labajām atmiņām pastāv tā pati iespēja, kas ar sliktajām atmiņām, bet labajiem stāstiem – vari atcerēties un priecāties par visu to labo, kas tavā dzīvē bijis un novērtēt to. Atcerēties “vecos labos laikus”, bērnību vai kaut vai – vakardienu.

 

Kas vispār ir slikts un kas ir labs?

 

Noslēgumā šī te dziesmiņa ar rūgteni saldo tekstu (kas arī atbilst šai tēmai) un it kā vienkāršo, bet patīkamo, bezrūpīgo un gluži vai dzīves priecīgo pavadījumu.

“I call it magic
When I’m with you
And I just got broken
Broken into two
Still I call it magic
When I’m next to you

(..)

And if you were to ask me
After all that we’ve been through
“Still believe in magic?”
Yes, I do
Of course I do”

Advertisements