Posts Tagged ‘Dienasgrāmata’

No manas atmiņas vēl ar vien nav pazudis tas, ar kādu aizrautību kādreiz iedziļinājos seriālos (un arī filmās), tiešām praktiski aizceļoju citā pasaulē. Vesels sajūtu mākonis. Gribējās ķerties tūlīt pie nākamās sērijas un, kad beidzās sezona, tad tik ļoti gribējās, kaut nebūtu jāgaida tik briesmīgi ilgi.

Tieši tāpēc līdz galam pat nespēju saprast, kas mainījies, neskaitot to, ka laikam kļūstu vecs, kāpēc pēdējā laikā vairs nekas nešķiet tik koši. Seriālus vienalga skatos, tāpat ar tiem aizraujos vairāk kā (iespējams) lielākā daļa cilvēku, tomēr kaut kur iekšēji psiholoģiski tie kļuvuši kā smaga nasta un laika zagļi. Vēl ar vien it kā interese vai varbūt vienkārši mana ļoti izteiktā spītība un neatlaidība neļauj tā vienkārši atteikties no visiem seriāliem, tomēr dažbrīd pieķeru sevi pie cerībām, ka šis seriāls beigsies, varēšu to noskatīties līdz galam un būt no tā brīvs. Nereti tiešām seriāla pēdējās sērijās ir gan skumji šķirties no tēliem, tomēr vienlaikus ir tāds patīkams atvieglojums… bez maz vai tā, it kā kāds darbs beidzot būtu padarīts.

Bet ar to viss tomēr nebeidzas. Brīžos, kad tiešām seriālu nav (kā tas pamatā ir šobrīd – vasarā) un varētu pievērsties kam citam, pēkšņi iekšā pamostas vēlme pēc kāda seriāla, gadās pat sākt skatīties kādus jaunus, kaut gan skaidrs, ka visus noskatīties nevarēs. Gluži kā kaut kādam smēķētājam, kas smēķējot visu laiku runā par to, kā sen jau vajadzētu atmest un tūlīt to darīs, bet, kad paciņa tukša, tūlīt tiek iegādāta jauna.

“All your stupid ideals
You’ve got your head in the clouds
You should see how it feels
With your feet on the ground”

Pēdējā laikā savā galvā, un ne tikai, esmu izgājis cauri daudz kam, pārdomājis vēl vairāk un, par laimi, esmu arī kaut ko izdomājis, kaut ko mazliet arī sapratis. Kaut vai sapratis to, ka daudz ko tomēr tik viegli nemaz nevar saprast. Katrā ziņā esmu atklājis kaut ko jaunu sev, kaut arī ļoti iespējams, ka patiesībā tās bijušas jau senas patiesības, kuras arī jau zinu no pašiem pirmsākumiem, tik neesmu tām pievērsis uzmanību.

Ir laiks pārmaiņām.

Sāksim ar mazumiņu. Es gandrīz katrā dienasgrāmatas ierakstā, kas šeit ir, sev un savam vienam uzticamajam lasītājam no Ķīnas ( citiem vārdiem – Kāds, kura nav ), apsolos, ka šis nu pilnīgi noteikti būs tas raksts, ar kuru sāksies milzīgā nākotnes rakstu gūzma… Bet tā arī vēl nekad tas nav noticis. Līdz ar ko, šoreiz vairs tāda solījuma nebūs – mazāk solījumu vairāk darba, līdz ar ko, ja kaut kas tomēr sāks parādīties šeit biežāk – sasodīti labi, milzīgs prieks par to, ja tomēr nē, tad arī nebūs slikti un nebūs vilšanās un sliktās apziņas, ka vajadzēja tač te kaut kam būt, bet, redz, tomēr nekā nav.

 

Atklāsmes. Kaut arī bijuši vairāki skumji vai pat sāpīgi brīži, tiem paralēli bijuši daudzi jauni piedzīvojumi, kas nemaz nebūtu notikuši, ja nebūtu bijuši tie nepatīkamie brīži. Neesmu nekā pārdabiski mainījies, kļuvis gudrāks, stiprāks vai labāks par citiem, bet tīri pats sev esmu ieguvis labāku sapratni par dzīvi un tās galvenajām vērtībām. Kaut arī varbūt esmu zaudējis kādu, kas reiz šķita ļoti vērtīga un svarīga manas dzīves sastāvdaļa, bez kuras īsti nemaz nezināju, kā dzīvot. Pateicoties tam, mana vērtību sistēma un attieksme pret cilvēkiem un dzīvi arī ir mainījusies, gribētos pat teikt tādu skaļu vārdu kā UZLABOJUSIES. Līdz ar ko arī ir izdevies iegūt pāris jaunus draugus, vai vismaz paziņas, kā arī mazliet atsvaidzināt saskarsmi ar tiem pašiem vecajiem labajiem draugiem, labāk saprast to vērtību un nozīmīgumu manā dzīvē, kas, ļoti iespējams, man tieši pēdējos gados bija nopietni pietrūcis un radījis tādu sava veida tukšuma sajūtu.

 

Uzticība. Kā man reiz, pirms pāris mēnešiem, diskutējot par uzticību, uzticēšanos un citām lietām, teica Laura (Vilne): “Par visiem 100% uzticēties nevari nevienam, pat ne sev.”

Un viņai ir taisnība, cilvēki nereti neapzināti pieviļ sevi, nemaz nerunājot par citiem. Nereti pat nemanot var izdarīt ko tādu, kam ir krietni lielāka ietekme uz visu notiekošo, nekā pašam tas šķiet. Pāris pateikti vārdi, izdarīt darbi… vai pāris nepateikti vārdi un neizdarīti darbi var nopietni mainīt to, kas notiks ar Tevi vai kādu citu.

 

Atmiņas. Kā jums, mani neeksistējošie lasītāji, šķiet, kas ir labāks vai sliktāks – sliktas atmiņas vai labas atmiņas? Manuprāt, nereti situācijas, kas šobrīd šķiet sliktas, pēc kāda laika var kļūt pat par ļoti labiem, jautriem un interesantiem stāstiem, ko atcerēties vai pat izstāstīt citiem, protams, ir arī atgadījumi, ko pilnīgi noteikti negribas atcerēties, tādi, kas izraisījuši morālas traumas, kas visdrīzāk nekad neizzudīs, bet patiesībā nereti viss nemaz nav tik slikti, kā šķiet brīdī, kad tas SLIKTUMS ir tik tikko noticis vai vēl ar vien notiek. Tieši tik pat sarežģīti ir atbildēt par tām labajām atmiņām… Savā ziņā tās jaukās atmiņas var būt pat daudzreiz mokošākas par tām sliktajām (ja tās sliktās tiešām nav ĻOTI sliktas), jo nereti daudz nepatīkamāk ir atcerēties ko labu, apzinoties, ka visdrīzāk tas vairs nekad neatkārtosies, vai vismaz nebūs tā, kā reiz bijis. Un tad atliek vien sevi mierināt ar domu, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek un viss, kas turpmāk būs citādi, būs arī labāk (kaut arī tam tā nopietni pašam noticēt var arī nebūt tik viegli). Tomēr arī ar labajām atmiņām pastāv tā pati iespēja, kas ar sliktajām atmiņām, bet labajiem stāstiem – vari atcerēties un priecāties par visu to labo, kas tavā dzīvē bijis un novērtēt to. Atcerēties “vecos labos laikus”, bērnību vai kaut vai – vakardienu.

 

Kas vispār ir slikts un kas ir labs?

 

Noslēgumā šī te dziesmiņa ar rūgteni saldo tekstu (kas arī atbilst šai tēmai) un it kā vienkāršo, bet patīkamo, bezrūpīgo un gluži vai dzīves priecīgo pavadījumu.

“I call it magic
When I’m with you
And I just got broken
Broken into two
Still I call it magic
When I’m next to you

(..)

And if you were to ask me
After all that we’ve been through
“Still believe in magic?”
Yes, I do
Of course I do”

Laiks nu gan skrien ātri – vienmēr šeit apņemos veikt savas piezīmes kaut cik regulāri… bet attopos tikai pēc pāris mēnešiem ar domu, ka jau atkal nekam tādam nav sanācis laika.

Es laikam tiešām kļūstu vecs – jo man galvā nereti iešaujas doma, ka “Kādreiz gan laiks neskrēja tik velnišķīgi ātri.” Atliek vien pāris reizes samirkšķināt acis un attopies brīdī, kad vasara jau gandrīz galā, bet neesi paspējis realizēt pat ne pusi no iecerētā.

Jau kādu pusmēnesi neesmu bijis savās Rīgas mājās, tā vietā  devos uz Tukumu… precīzāk Tukuma Novada, Sēmes pagasta Kaivi, lai 28. jūlijā ar ekskursiju autobusu dotos uz Līgatni un Cēsīm. Ekskursija bija tīri jauka (apmeklējām papīra fabriku, bunkuru zem sanatorijas, arī prāmi… bez šaubām arī Cēsu pilsētu un pili… Par pārsteigumu uzzināju, ka jau vairākus gadus Cēsu parka dīķītī dzīvo melnie gulbji.) Kad tukumnieki grasījās doties uz mājām mēs ar Līgu devāmies uz pieturu šosejas malā, lai dotos uz Smilteni (jo no Cēsu AO nemaz tik vēlu kā 18.00 nekursē neviens transporta līdzeklis, kas kustētos uz Smiltenes pusi).

Es, kā jau būdams ļauns cilvēks, saprotot, ka arī līdz nākamajam busam šosejas malā ir gandrīz divas stundas, ko  gaidīt, pierunāju Līgu, kas jau tāpat bija nogurusi no ekskursijas un celšanās ap 6iem no rīta, iet līdz nākamajai pieturai… vienkārši tāpēc, ka man negribas sēdēt pieturā divas stundas.

Tā nu mēs devāmies šajā “izaicinājumiem pilnajā ceļā” un, cik noprotu, nogājām kādus 4 km līdz nākamajai pieturai, kad tur nonācām jau bija pagājusi apmēram stunda un tālāk vairs doties negribēju ne nu es, ne arī kāds cits no maniem daudzajiem ceļa biedriem, tas ir – Līga.

Drīz vien arī autobuss bija klāt. Autobuss mani pārsteidza, jo tā vietā lai tas būtu kāds jau manis ierastais, lieliskais un ērtais sagrabējušais buss, šis buss bija tāds, kas izskatījās kā tikko no veikala izbraucis – nenobružāti, nenosmērēti un nesalauzti krēsli, plakanie televizori, nevis kādas vecas, sagrabējušas kastes (tie, protams, nebija ieslēgti, taču vienalga patīkami apzināties).

Tā nu mazliet pirms 21iem izkāpām Smiltenē, devāmies uz vietējie super-duper-lielveikalu un turpinājām “tālo ceļu kāpās” – apmēram 6 km ārpus pilsētas uz manām lauku mājām…

Ap 22.16 esam galā. Paēdam un dodamies gulēt pēc šiem smagajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.

Tā pavadījām nedēļu dzīvojoties pa laukiem, arī aizbraucot uz pilsētu iepirkties un pie reizes izklaidēties – izšļūcot cauri vienam no krutākajiem apģērbu veikaliem tuvākajā apkārtnē – “RDA” – humpalām. Pēc tam vēl padzīvojoties pa parku un tad apmeklējot vietējo, samērā nesen atvērto un tīri foršo kafejnīcu – Mūza. Pārsteidzoši, bet mēs ar Līgu gandrīz vienbalsīgi nospriedām, ka šī vieta tiešām ir patīkama gan iekārtojuma, gan apkalpošanas.. gan arī ēdiena ziņā – viņu pica šķita pat garšīgāka par daudzām Rīgā sastopamajām un cenas ziņā bija stipri lēta – par apmēram vienas vai divu Lulu picas šķēļu cenu varēja dabūt veselu 30 CM picu.

Un tā pienāca nedēļas nogale. Piektdienā (2. augustā) vietējajā klubā bija Dzelzs Vilka un vairāku citu grupu (The Next Ones, kā arī smiltenieši – Miera Vējos un Līdz Pēdējam). Ļoti vēlējos dzirdēt Miera Vējos, taču par nelaimi viņi bija pēdējie sarakstā un Līdz Pēdējam (kas bija pirms Miera vējiem) džeku sniegums neīpaši apmierināja manas kompaneones – Līgu un Martu. Atzīšos, ka arī man viņu spalgie ķērcieni pārlieku neiepriecināja, nejau tāpēc, ka man nepatiktu ķērcieni, vienkārši man tie patīk tādi zemāki… Līdz ar to no Līdz Pēdējam snieguma visvairāk galvā iesēdās viņu kompozīcija “Dziļie ūdeņi”, jo tur, šķiet vokālos piebalsoja kāds cits grupas biedrs, jo tas skanēja krietni zemāk, melodiskāk un interesantāk.

Lai nu kā…  sagadījās tā, ka drīz vien pēc Dziļajiem ūdeņiem (ap 2iem no rīta) arī mēs aizplūdām prom no pasākuma un izsaucām mūsu glābēju, manu tēti, lai tas mūs savāc.

Nākamajā dienā bija ieplānots, ka ciemos ieradīsies kāds bariņš ar draugiem, daži arī tiešām ieradās, taču, kā jau nereti gadās, apmēram tik pat daudzi arī neieradās. Bet nekas, ar laika apstākļiem gan mums bija gluži labi paveicies un kopumā, vismaz es, ar pasākuma kopējo atmosfēru biju apmierināts.

Tā nu pienāca vēl viena nākamā diena… kamēr vieni viesi devās prom, no tāltālā Tukuma ieradās Līgas ģimene. Tā nu vēl pasvinējāmies, devāmies uz ezeru un ekskursijā pa pilsētu… pēc tam visi devās mājās (aiz sevis atstājot tikai vairākas neizdzertas alus bundžas).

Tā nu es te dzīvojos laukos…

Tēvs, kopš manas pēdējās grēksūdzes līdz šim brīdim, ir pagājusi… mūžība jeb drīzāk – viss mans mūžs… Ei, pag, šī tač nav baznīca!

Tā… sākšu no jauna…

Mans vārds ir Kristaps un ir pagājuši 2 mēneši kopš manas pēdējās dr.lv statistikas papildināšanas (Abonements beidzās: 5. mar 21:19)… pag, atkal nepareizā tēma…

Ir pagājis ļoti ilgs laiks, kopš pēdējo reizi te kaut ko ierakstīju. Vēl ilgāks laiks ir pagājis kopš brīža, kad šeit ierakstīju ko tādu, kas būtu pielīdzināms dienasgrāmatai jeb maniem pierakstiem par dzīvi.

Lielākais jaunums laikam šajā visā ir tas, ka jau kādu laiku esmu kļuvis par GameVision.LV GALVENO redaktoru. Citiem vārdiem sakot, es laboju kļūdas citu rakstītiem rakstiem, dažreiz uzrakstot arī kaut ko pats, neipaši pazīstamā, vietējajā datorspēļu ziņu portālā. Tas savā ziņā arī ir iemesls, kā esmu nonācis pie šī dienenes ieraksta – kādreiz es te centos rakstīt “profesionāla” tipa rakstus, nevis parastus dienenes ierakstus, bet šobrīd gribas uzrakstīt kaut ko, kas nu pagadās pa prātam, īpaši nesatraucoties par to, cik daudz komatus vai burtus kādā teikumā vai vārdā esmu izlaidis vai salicis par daudz.

Starp citu, Stone Sour jaunais albums ir patiesi labs! Re, kur arī albuma ievada dziesma:

Runājot par GameVision, šobrīd man ar to ir daudz LIELU plānu (ja skatāmies ļoti sīkā mērogā) – vēlos palīdzēt tai lapai attīstīties, palīdzēt ar interesantāka satura radīšanu un dažādiem citiem uzlabojumiem. Piemēram, taisīt dažādas reportāžas par Latvijā un tās tuvākajās kaimiņvalstīs notiekošo spēļu izstrādes jomā.

Vai zinājāt, ka šobrīd Austrālijā pirktākā maksas iOS spēle ir Fearless Wheels, ko veidojuši divi latvju bāleliņi?

fearless_wheels_header

Ja nu pēkšņi šo kāds izlasa un, pietam, tas KĀDS ir cilvēks, kam varētu interesēt šāda veida satura radīšana un šim kādam piemīt spēja samērā sakarīgi aprakstīt un apspriest dažādas tēmas, tad GameVision labprāt savā pulkā pieņemtu kādu papildinājumu (ja kādā brīnumainā veidā tiešām šeit ir nonācis kāds, kurš to vēlētos – ar mani var sazināties kristaps22@gmail.com kā arī daudzos citos veidos, kas atrodami kaut kur tepat šajā lapā – kas meklē, tas atrod).

Citādi, protams, ir skola (tā, kas AUGST), kurai vēl daudz darāmā, bet sesija jau pēc mēneša, taču šoreiz tiešām centīšos cīnīties ar visiem nagiem, ragiem… matiem, degunu… un citām ķermeņa daļām, lai tiktu cauri sveikā bez pārlieku lielām problēmām.

Šoreiz tas arī viss, bet ļoti iespējams, ka šādi RANDOM ieraksti turpmāk būs daudz biežāk… par spīti tam, ka vēl ar vien skatītākie raksti šajā blogā ir Tava vārda skaidrojums, Rupjais horoskops un vēl vairāki citi ar līdzīgu tematiku.

(klikšķini uz bildes, lai apskatītu lielāku)

Visgrandiozāka ziņa saistībā ar šo interneta vietni – janvāra laikā mans emuārs apskatīts 1 397 reizes, kas ir tikai par 234 skatījumiem mazāk kā 2009. gadā VISA GADA laikā (1,631). Tas arī man ir atklājis to, ka cilvēkiem ļoti interesē dažādi horoskopi  ar savu humora devu, bet tajā pašā laikā tajos var atrast arī pāris nopietnas atklāsmes un esmu nolēmis turpināt pa laikam publicēt kaut ko saistītu ar horoskopu vai arī ko līdzīgu (piemēram, vārdu skaidrotājs).

Taču, vienlaikus, manas dažādās idejas, ko vēl es te varētu darīt, nav pazudušas, taču šobrīd vēl neko neizpaudīšu, jo droši nevaru zināt, kas varētu un kas nevarētu realizēties, ja labi veiksies, tad arī to realitātē redzēsiet paši.

Pēdējā laikā ir notikušas šādas tādas lietiņas, piemēram, mana sesija ir beigusies un tagad jau kādu labu laiku rūpīgi nodarbojos ar nekā jēdzīga nedarīšanu uz pilnu slodzi…

Pagājušajā piektdienā (28. janvārī), uz Rīgu bija atbraukusi Līga un mēs kopīgi aizbraucām uz manu skolu, lai savāktu trūkstošos parakstus SIMP (atzīmju) lapā, beigu beigās izrādījās, ka man tikai viens trūkst, bet, lai dabūtu to pašu, gaidījām stundu. Pēc tam devāmies atpakaļ uz centru un tur samērā ātri nopirkām man jaunu ziemas jaku (Cubusā ar 50% atlaidi). Pēc tam devāmies mājās (manās mājās) un vakarpusē skatījāmies filmu 1408. Nākamajā dienā Līgai samērā ātri bija jādodas atpakaļ uz Tukumu (lai gan vēlāk, nekā sākotnēji bija plānots). Tad, kad ar Gunci (māsu) bijām pavadījuši Līgu uz vilcienu, devāmies mājup ar nelielu līkumu, nopirkām kartupeļus piemājas tirdziņā, vēlāk vēl aizgājām iepirkties RIMI.

Vakarpusē bija plānots iet uz Dailes teātra izrādi Marija Stjuarte, īsi pirms tam uzzinājām, ka izrāde atcelta, tāpēc ar ģimeni gājām uz kino un noskatījāmies filmu Tūrists (tīri skatāma un interesanta filma, bet beigas gan es paredzēju jau sākumā).

Svētdiena (30. janvāris), bija diezgan interesanta un iedvesmojoša. Pie manis ciemos pēc ilgiem laikiem bija ieradusies Annija. Ēdām Annijas mammas taisīto kūku (saldo maizi), mazliet paspēlējāmies ar ģitāru un tētis Annijai parādīja šādas tādas lietiņas, ko var izdarīt ar sintezatoriem un izglītoja ar šādiem tādiem jaunumiem par nu jau vecu mūziku.

Pirmdienā (31. janvārī) biju plānojis izdarīt kaudzi ar lietām, ko sen jau būtu vajadzējis izdarīt, bet sanāca tā, ka pamodos ap 16tiem (līdz ar saulrietu) un nebiju spējīgs momentā skriet uz banku utt… Taču vakarpusē vismaz ar Gundegu aizgājām uz Sky & More, apskatījām grāmatas, nopirkām viņai A3 mapi, apskatījāmies visādas lietiņas AlanDEKO – iegājām jo tur skatlogā bija forši, zaļi aizkari (?), vai kas tamlīdzīgs… bet izstaigājām visu veikalu… tur ir arī šādas tādas neķītras lietas, piemēram, pūkaini roku dzelži un savdabīgi metamie kauliņi, bet par to citreiz… bija arī tāds sarkans paklājs, ko gribētu ievilkt savā istabā mana super vecā paklāja vietā (ar sazīmētām mājiņām un ielām – kādreiz tādu ĻOTI gribēju, bet laikam tomēr, par spīti savai bērnišķībai, no TĀ vecuma būšu izaudzis).

Dienas noslēgumā šeit publicēju vienu no saviem viduvējajiem pantiņiem – lasīt šeit.

Šodien (1. februārī) samērā laicīgi piecēlos, sakopos un devos izdarīt lietas, ko biju plānojis izdarīt jau vakar – i-bankas atbloķēšanu, personalizētā e-talona iegūšanu un vēl dažus sīkumus + satikos ar Anniju uz kādu brītiņu – pastaigājāmies ar Hetfildu (Annijas sunīti). Un tagad man ir apstiprināts PayPal konts – varēšu iepirkties eBay! :D Katrā ziņā ir vismaz neliela gandarījuma sajūta… kaut gan vēl ar vien netrūkst lietu, ko vajadzētu izdarīt…

Šīs dienas (vai arī nakts) video / mūzika ir video, kam uzskrēju dr.lv (Annas Vāgneres) dienasgrāmatā

Šovakar kursa piparkūku cepšana (rock) Tūlīt jau došos tajā virzienā.

Un rīt vēl Prāta vētra! Hell Yeah! :D

Šīs dienas video:

Kas jauns?!

  • Pagājušo  piektdien pēc ilgiem laikiem atkal biju Tukumā. Bija nežēlīgi auksts, šķita, ka pat vēlāk, kad atgriezos Rīgā, te bija siltāks, nekā Tukumā. Taču, par spīti tam, ka bija auksts un jau samērā tumšs, Līga izdomāja iet vairākus kilometrus ārā no Tukuma centra, uz mežu un es arī neko neiebildu. Pa ceļam stipri vien salām… ak jā, vai jau minēju, ka Līga todien bija uzvilkusi svārkus un zeķu bikses, nevis kādas biezās, siltās ziemas bikses?! Lūk tā visi krutie dara… diemžēl, es neesmu kruts… jo man nav svārku. :( Lai nu kā…  ceļā pa laikam  skrienot un slidinoties pa sniegu un ledu, mēs pat tikām līdz mežam, kur tiešām izskatījās pasakaini… to pat aprakstīt īsti nevar, to jāredz. Brīnumaini, cik skaistu ainavu var radīt sniegs… Taču bija pārāk tumšs, lai kaut ko no tā iemūžinātu, tāpēc te redzama bilde, kas uzņemta pa ceļam. Tā kā bija patiešām auksts, ilgi tur neuzturējāmies un devāmies atpakaļ. Drīz vien arī Līgai piezvanīja brālis un pateica, ka viņš drīz jau būs Tukumā, tā kā neko daudz vairāk nesanāca izdarīt un vēlāk es tā parēķināju, ka ilgāku laiku todien pavadīju vilcienā, nevis Tukumā.  Bet vienalga – bija vērts.
  • Tajā pašā dienā, bet vēlāk, biju klubā Depo uz post-rock grupas Mala koncertu. Bija diezgan labs, bet, godīgi sakot, biju gaidījis kaut ko mazliet vairāk, bet vienalga patika.MALA
  • Vēl arī jau kādu laiku manā īpašumā ir nonākusi pāragra vārda dienas dāvana – elektriskā ģitāra. JEEEEEEEEEEEEEEY! Vēl gan nevaru lielīties ar kādām izcilām prasmēm ģitārspēlē, bet šo to vismaz esmu iemācījies un ceru, ka kaut kad nākotnē sanāks arī iemācīties ko vairāk…
  • Sanācis arī tā, ka pa to laiku, kamēr māsa bija slima, lasot viņai priekšā Bada spēles, izdevās tās izlasīt un pašam pat iepatikās, jo izrādījās, ka tas NAV gluži tāds pats meiteņu mīlas romāns kā KRĒSLA un citu mēbeļu piedzīvojumi (lasīt – Krēsla/Twilight), tagad jau kopīgi esam tikuši pie otrās grāmatas (Spēles ar uguni) beigām, atlikušas pāris nodaļas.
  • Šo piektdien ir mūsu kursa “Piparkūku cepšanas vakars” (sākums 16.00 :D)pie Alekša.
  • Un sestdien Līga būs Rīgā, iesim uz Prāta Vētras koncertu! :))

Ir tāda sajūta, ka dadz ko svarīgu esmu aizmirsis uzrakstīt, bet neko darīt… šodienai tas arī viss…


Šodien braucam uz Vecāķiem svinēt vecmammas māsas Baibas vārda dienu un pašas vecmammas dzimšanas dienu, kura būs rīt.

Tai pašā laikā šodien jau 11 mēneši kopā ar Līgu… ^_^

Un šīsdienas dziesma tīri neatkarīgi no visa pārējā ir kristīgās post-hardcore grupas Life in Your Way – Judas. Riktīgi iepatikusies tieši savas savdabības dēļ… un nav nekas smags (ja nu kāds satraucas par to). Diemžēl vienīgais video, kurā dzirdama šī dziesma, ir diezgan tizls paštaisītais mūzikas video ar zemu skaņas kvalitāti…

Run to the hills!

Posted: novembris 7, 2010 in Dienasgrāmata
Birkas:, , ,

Jau kādu laiciņu nav sanācis te neko daudz ierakstīt… un arī šī diena nebūs izņēmums… :D

Šodien jāizdara vairāki daribiņi priekš skolas… bet šodien vēl pat neesmu sācis, tā kā šodienai ko darīt netrūks. Galvā vispār jaucas visdažādākās domas… vakar nezkādēļ ar nevarēju aizmigt… tāpēc aizmigu šodien, ap 5iem no rīta, līdz ar to šī diena ir stipri izčakarēta.

Nākamnedēļ pacentīšos te publicēt ko saturīgāku, iespējams, apskatu par Cobra & Co izstādi Arsenāla izstāžu zālē, ko vakar apmeklēju kopā ar māsu.

Šodienas dziesmiņa – Hellsongs – Run To The Hills, ko oriģinālā izpilda Iron Maiden. Šī te dziesma piesaistīja, kad jau pirms kāda laika braucot mašīnā dzirdēju skanam radio.

“Run for your lifes!”

Jau 10 mēneši…

Un šodienai viena no manām mīļākajām Mūlenrūžas dziesmām…

Video skaņa ir ļoti klusa, tāpēc droši pagrieziet skaļāk (un dziediet līdzi :D )

(ir pat grūti saskaitīt, cik citāti no pazīstamām dziesmām ir apkopoti šajā vienā dziesmā)