Posts Tagged ‘draugi’

Pēdējā laikā savā galvā, un ne tikai, esmu izgājis cauri daudz kam, pārdomājis vēl vairāk un, par laimi, esmu arī kaut ko izdomājis, kaut ko mazliet arī sapratis. Kaut vai sapratis to, ka daudz ko tomēr tik viegli nemaz nevar saprast. Katrā ziņā esmu atklājis kaut ko jaunu sev, kaut arī ļoti iespējams, ka patiesībā tās bijušas jau senas patiesības, kuras arī jau zinu no pašiem pirmsākumiem, tik neesmu tām pievērsis uzmanību.

Ir laiks pārmaiņām.

Sāksim ar mazumiņu. Es gandrīz katrā dienasgrāmatas ierakstā, kas šeit ir, sev un savam vienam uzticamajam lasītājam no Ķīnas ( citiem vārdiem – Kāds, kura nav ), apsolos, ka šis nu pilnīgi noteikti būs tas raksts, ar kuru sāksies milzīgā nākotnes rakstu gūzma… Bet tā arī vēl nekad tas nav noticis. Līdz ar ko, šoreiz vairs tāda solījuma nebūs – mazāk solījumu vairāk darba, līdz ar ko, ja kaut kas tomēr sāks parādīties šeit biežāk – sasodīti labi, milzīgs prieks par to, ja tomēr nē, tad arī nebūs slikti un nebūs vilšanās un sliktās apziņas, ka vajadzēja tač te kaut kam būt, bet, redz, tomēr nekā nav.

 

Atklāsmes. Kaut arī bijuši vairāki skumji vai pat sāpīgi brīži, tiem paralēli bijuši daudzi jauni piedzīvojumi, kas nemaz nebūtu notikuši, ja nebūtu bijuši tie nepatīkamie brīži. Neesmu nekā pārdabiski mainījies, kļuvis gudrāks, stiprāks vai labāks par citiem, bet tīri pats sev esmu ieguvis labāku sapratni par dzīvi un tās galvenajām vērtībām. Kaut arī varbūt esmu zaudējis kādu, kas reiz šķita ļoti vērtīga un svarīga manas dzīves sastāvdaļa, bez kuras īsti nemaz nezināju, kā dzīvot. Pateicoties tam, mana vērtību sistēma un attieksme pret cilvēkiem un dzīvi arī ir mainījusies, gribētos pat teikt tādu skaļu vārdu kā UZLABOJUSIES. Līdz ar ko arī ir izdevies iegūt pāris jaunus draugus, vai vismaz paziņas, kā arī mazliet atsvaidzināt saskarsmi ar tiem pašiem vecajiem labajiem draugiem, labāk saprast to vērtību un nozīmīgumu manā dzīvē, kas, ļoti iespējams, man tieši pēdējos gados bija nopietni pietrūcis un radījis tādu sava veida tukšuma sajūtu.

 

Uzticība. Kā man reiz, pirms pāris mēnešiem, diskutējot par uzticību, uzticēšanos un citām lietām, teica Laura (Vilne): “Par visiem 100% uzticēties nevari nevienam, pat ne sev.”

Un viņai ir taisnība, cilvēki nereti neapzināti pieviļ sevi, nemaz nerunājot par citiem. Nereti pat nemanot var izdarīt ko tādu, kam ir krietni lielāka ietekme uz visu notiekošo, nekā pašam tas šķiet. Pāris pateikti vārdi, izdarīt darbi… vai pāris nepateikti vārdi un neizdarīti darbi var nopietni mainīt to, kas notiks ar Tevi vai kādu citu.

 

Atmiņas. Kā jums, mani neeksistējošie lasītāji, šķiet, kas ir labāks vai sliktāks – sliktas atmiņas vai labas atmiņas? Manuprāt, nereti situācijas, kas šobrīd šķiet sliktas, pēc kāda laika var kļūt pat par ļoti labiem, jautriem un interesantiem stāstiem, ko atcerēties vai pat izstāstīt citiem, protams, ir arī atgadījumi, ko pilnīgi noteikti negribas atcerēties, tādi, kas izraisījuši morālas traumas, kas visdrīzāk nekad neizzudīs, bet patiesībā nereti viss nemaz nav tik slikti, kā šķiet brīdī, kad tas SLIKTUMS ir tik tikko noticis vai vēl ar vien notiek. Tieši tik pat sarežģīti ir atbildēt par tām labajām atmiņām… Savā ziņā tās jaukās atmiņas var būt pat daudzreiz mokošākas par tām sliktajām (ja tās sliktās tiešām nav ĻOTI sliktas), jo nereti daudz nepatīkamāk ir atcerēties ko labu, apzinoties, ka visdrīzāk tas vairs nekad neatkārtosies, vai vismaz nebūs tā, kā reiz bijis. Un tad atliek vien sevi mierināt ar domu, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek un viss, kas turpmāk būs citādi, būs arī labāk (kaut arī tam tā nopietni pašam noticēt var arī nebūt tik viegli). Tomēr arī ar labajām atmiņām pastāv tā pati iespēja, kas ar sliktajām atmiņām, bet labajiem stāstiem – vari atcerēties un priecāties par visu to labo, kas tavā dzīvē bijis un novērtēt to. Atcerēties “vecos labos laikus”, bērnību vai kaut vai – vakardienu.

 

Kas vispār ir slikts un kas ir labs?

 

Noslēgumā šī te dziesmiņa ar rūgteni saldo tekstu (kas arī atbilst šai tēmai) un it kā vienkāršo, bet patīkamo, bezrūpīgo un gluži vai dzīves priecīgo pavadījumu.

“I call it magic
When I’m with you
And I just got broken
Broken into two
Still I call it magic
When I’m next to you

(..)

And if you were to ask me
After all that we’ve been through
“Still believe in magic?”
Yes, I do
Of course I do”

Advertisements

Laiks nu gan skrien ātri – vienmēr šeit apņemos veikt savas piezīmes kaut cik regulāri… bet attopos tikai pēc pāris mēnešiem ar domu, ka jau atkal nekam tādam nav sanācis laika.

Es laikam tiešām kļūstu vecs – jo man galvā nereti iešaujas doma, ka “Kādreiz gan laiks neskrēja tik velnišķīgi ātri.” Atliek vien pāris reizes samirkšķināt acis un attopies brīdī, kad vasara jau gandrīz galā, bet neesi paspējis realizēt pat ne pusi no iecerētā.

Jau kādu pusmēnesi neesmu bijis savās Rīgas mājās, tā vietā  devos uz Tukumu… precīzāk Tukuma Novada, Sēmes pagasta Kaivi, lai 28. jūlijā ar ekskursiju autobusu dotos uz Līgatni un Cēsīm. Ekskursija bija tīri jauka (apmeklējām papīra fabriku, bunkuru zem sanatorijas, arī prāmi… bez šaubām arī Cēsu pilsētu un pili… Par pārsteigumu uzzināju, ka jau vairākus gadus Cēsu parka dīķītī dzīvo melnie gulbji.) Kad tukumnieki grasījās doties uz mājām mēs ar Līgu devāmies uz pieturu šosejas malā, lai dotos uz Smilteni (jo no Cēsu AO nemaz tik vēlu kā 18.00 nekursē neviens transporta līdzeklis, kas kustētos uz Smiltenes pusi).

Es, kā jau būdams ļauns cilvēks, saprotot, ka arī līdz nākamajam busam šosejas malā ir gandrīz divas stundas, ko  gaidīt, pierunāju Līgu, kas jau tāpat bija nogurusi no ekskursijas un celšanās ap 6iem no rīta, iet līdz nākamajai pieturai… vienkārši tāpēc, ka man negribas sēdēt pieturā divas stundas.

Tā nu mēs devāmies šajā “izaicinājumiem pilnajā ceļā” un, cik noprotu, nogājām kādus 4 km līdz nākamajai pieturai, kad tur nonācām jau bija pagājusi apmēram stunda un tālāk vairs doties negribēju ne nu es, ne arī kāds cits no maniem daudzajiem ceļa biedriem, tas ir – Līga.

Drīz vien arī autobuss bija klāt. Autobuss mani pārsteidza, jo tā vietā lai tas būtu kāds jau manis ierastais, lieliskais un ērtais sagrabējušais buss, šis buss bija tāds, kas izskatījās kā tikko no veikala izbraucis – nenobružāti, nenosmērēti un nesalauzti krēsli, plakanie televizori, nevis kādas vecas, sagrabējušas kastes (tie, protams, nebija ieslēgti, taču vienalga patīkami apzināties).

Tā nu mazliet pirms 21iem izkāpām Smiltenē, devāmies uz vietējie super-duper-lielveikalu un turpinājām “tālo ceļu kāpās” – apmēram 6 km ārpus pilsētas uz manām lauku mājām…

Ap 22.16 esam galā. Paēdam un dodamies gulēt pēc šiem smagajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.

Tā pavadījām nedēļu dzīvojoties pa laukiem, arī aizbraucot uz pilsētu iepirkties un pie reizes izklaidēties – izšļūcot cauri vienam no krutākajiem apģērbu veikaliem tuvākajā apkārtnē – “RDA” – humpalām. Pēc tam vēl padzīvojoties pa parku un tad apmeklējot vietējo, samērā nesen atvērto un tīri foršo kafejnīcu – Mūza. Pārsteidzoši, bet mēs ar Līgu gandrīz vienbalsīgi nospriedām, ka šī vieta tiešām ir patīkama gan iekārtojuma, gan apkalpošanas.. gan arī ēdiena ziņā – viņu pica šķita pat garšīgāka par daudzām Rīgā sastopamajām un cenas ziņā bija stipri lēta – par apmēram vienas vai divu Lulu picas šķēļu cenu varēja dabūt veselu 30 CM picu.

Un tā pienāca nedēļas nogale. Piektdienā (2. augustā) vietējajā klubā bija Dzelzs Vilka un vairāku citu grupu (The Next Ones, kā arī smiltenieši – Miera Vējos un Līdz Pēdējam). Ļoti vēlējos dzirdēt Miera Vējos, taču par nelaimi viņi bija pēdējie sarakstā un Līdz Pēdējam (kas bija pirms Miera vējiem) džeku sniegums neīpaši apmierināja manas kompaneones – Līgu un Martu. Atzīšos, ka arī man viņu spalgie ķērcieni pārlieku neiepriecināja, nejau tāpēc, ka man nepatiktu ķērcieni, vienkārši man tie patīk tādi zemāki… Līdz ar to no Līdz Pēdējam snieguma visvairāk galvā iesēdās viņu kompozīcija “Dziļie ūdeņi”, jo tur, šķiet vokālos piebalsoja kāds cits grupas biedrs, jo tas skanēja krietni zemāk, melodiskāk un interesantāk.

Lai nu kā…  sagadījās tā, ka drīz vien pēc Dziļajiem ūdeņiem (ap 2iem no rīta) arī mēs aizplūdām prom no pasākuma un izsaucām mūsu glābēju, manu tēti, lai tas mūs savāc.

Nākamajā dienā bija ieplānots, ka ciemos ieradīsies kāds bariņš ar draugiem, daži arī tiešām ieradās, taču, kā jau nereti gadās, apmēram tik pat daudzi arī neieradās. Bet nekas, ar laika apstākļiem gan mums bija gluži labi paveicies un kopumā, vismaz es, ar pasākuma kopējo atmosfēru biju apmierināts.

Tā nu pienāca vēl viena nākamā diena… kamēr vieni viesi devās prom, no tāltālā Tukuma ieradās Līgas ģimene. Tā nu vēl pasvinējāmies, devāmies uz ezeru un ekskursijā pa pilsētu… pēc tam visi devās mājās (aiz sevis atstājot tikai vairākas neizdzertas alus bundžas).

Tā nu es te dzīvojos laukos…

Pirms kāda laiciņa Guna man parādīja šo te īsfilmu… man tā iepatikās tīri izteikto domu dēļ, kaut arī pati filmiņa ir stipri nomācoša. Taču uz to var skatīties arī citādāk – ko tur daudz sūdzēties, žēlot sevi par visādiem sīkumiem – vienmēr var būt vēl sliktāk, tāpēc jāpriecājas par to, kas ir.

“It’s funny, really, how life works – The things you try to hold on to, you try to remember, those are what you end up losing. And everything, that you try to forget or throw away, those are the things that stay…”

Patiesība par draugiem.

Posted: novembris 7, 2009 in Joki un Muļķības
Birkas:, , , , , ,

Pirms kāda laiciņa draugiem.lv uzskrēju šim… ļoti patiesi… :D

1. Draugi ir tie cilvēki, kuri iet tev blakus un mirklī, kad tu krīti (aizķeries kkur, paslīdi), visi reizē bļauj “LAŠARA”, pēc tam smejoties jautā “Tev viss kārtībā?”. Kad tu atbildi “Bļa roka, kāja sāp”, viņi atkal korī skaļi aizrēc un kliedz “LAŠARA”
2. Draugi ir tie cilvēki, kuri snauduļo no rīta tavā dīvānā, kamēr tu tīri lielo nekārtību, kas ir palikusi no iepriekšējā vakara.
3. Draugi ir tie cilvēki, kas nemīl tos cilvēkus, kurus nemīli tu, kaut arī nekad mūžā viņus nav redzējuši
4. Draugi ir tie cilvēki, kurus tu pasūti dirst ne mazāk par 5 reizēm dienā.
5. Draugi ir tie cilvēki, kuri kopā ar tevi iet uz visādām iestādēm, kopā ar tevi gaida garās rindās un pēc tam dusmīgi saka “Nekad ar tevi vairs nekur neiešu”.
6. Draugi ir tie cilvēki, kuri pirms nākšanas ciemos pajautā, vai ir kas graužams.
7. Draugi ir tie cilvēki, kuri visu mūžu tev atgādinās par visām tavām nelaimēm, stulbām izdarībām un vienmēr pasmiesies.

Avotshttp://www.draugiem.lv/friend/?openBlog=1&fid=142712&pid=5712715

Jauks laiks

Posted: Oktobris 20, 2009 in Dzejoļi, Mani garadarbi
Birkas:, , , , , ,

Ak, cik šis laiks ir jauks
Dzirdi? Tevi kads sauc!
Nav draugu daudz..
Bet, ja dzirdi, ka tevi sauc..
Brauc!

Ja darbu ir par daudz,
Audz!
Kaut esi viens pats
Sāc!
Un nekad nepārtrauc
Klaudz!
Aizvērtās durvis vēl apziņā klaudz
Bet kas par to – citos logos vēl cilvēku ir daudz
Nebaidies – viņi ir tie, kas tevi sauc!