Posts Tagged ‘dzīve’

No manas atmiņas vēl ar vien nav pazudis tas, ar kādu aizrautību kādreiz iedziļinājos seriālos (un arī filmās), tiešām praktiski aizceļoju citā pasaulē. Vesels sajūtu mākonis. Gribējās ķerties tūlīt pie nākamās sērijas un, kad beidzās sezona, tad tik ļoti gribējās, kaut nebūtu jāgaida tik briesmīgi ilgi.

Tieši tāpēc līdz galam pat nespēju saprast, kas mainījies, neskaitot to, ka laikam kļūstu vecs, kāpēc pēdējā laikā vairs nekas nešķiet tik koši. Seriālus vienalga skatos, tāpat ar tiem aizraujos vairāk kā (iespējams) lielākā daļa cilvēku, tomēr kaut kur iekšēji psiholoģiski tie kļuvuši kā smaga nasta un laika zagļi. Vēl ar vien it kā interese vai varbūt vienkārši mana ļoti izteiktā spītība un neatlaidība neļauj tā vienkārši atteikties no visiem seriāliem, tomēr dažbrīd pieķeru sevi pie cerībām, ka šis seriāls beigsies, varēšu to noskatīties līdz galam un būt no tā brīvs. Nereti tiešām seriāla pēdējās sērijās ir gan skumji šķirties no tēliem, tomēr vienlaikus ir tāds patīkams atvieglojums… bez maz vai tā, it kā kāds darbs beidzot būtu padarīts.

Bet ar to viss tomēr nebeidzas. Brīžos, kad tiešām seriālu nav (kā tas pamatā ir šobrīd – vasarā) un varētu pievērsties kam citam, pēkšņi iekšā pamostas vēlme pēc kāda seriāla, gadās pat sākt skatīties kādus jaunus, kaut gan skaidrs, ka visus noskatīties nevarēs. Gluži kā kaut kādam smēķētājam, kas smēķējot visu laiku runā par to, kā sen jau vajadzētu atmest un tūlīt to darīs, bet, kad paciņa tukša, tūlīt tiek iegādāta jauna.

“All your stupid ideals
You’ve got your head in the clouds
You should see how it feels
With your feet on the ground”

Pēdējā laikā savā galvā, un ne tikai, esmu izgājis cauri daudz kam, pārdomājis vēl vairāk un, par laimi, esmu arī kaut ko izdomājis, kaut ko mazliet arī sapratis. Kaut vai sapratis to, ka daudz ko tomēr tik viegli nemaz nevar saprast. Katrā ziņā esmu atklājis kaut ko jaunu sev, kaut arī ļoti iespējams, ka patiesībā tās bijušas jau senas patiesības, kuras arī jau zinu no pašiem pirmsākumiem, tik neesmu tām pievērsis uzmanību.

Ir laiks pārmaiņām.

Sāksim ar mazumiņu. Es gandrīz katrā dienasgrāmatas ierakstā, kas šeit ir, sev un savam vienam uzticamajam lasītājam no Ķīnas ( citiem vārdiem – Kāds, kura nav ), apsolos, ka šis nu pilnīgi noteikti būs tas raksts, ar kuru sāksies milzīgā nākotnes rakstu gūzma… Bet tā arī vēl nekad tas nav noticis. Līdz ar ko, šoreiz vairs tāda solījuma nebūs – mazāk solījumu vairāk darba, līdz ar ko, ja kaut kas tomēr sāks parādīties šeit biežāk – sasodīti labi, milzīgs prieks par to, ja tomēr nē, tad arī nebūs slikti un nebūs vilšanās un sliktās apziņas, ka vajadzēja tač te kaut kam būt, bet, redz, tomēr nekā nav.

 

Atklāsmes. Kaut arī bijuši vairāki skumji vai pat sāpīgi brīži, tiem paralēli bijuši daudzi jauni piedzīvojumi, kas nemaz nebūtu notikuši, ja nebūtu bijuši tie nepatīkamie brīži. Neesmu nekā pārdabiski mainījies, kļuvis gudrāks, stiprāks vai labāks par citiem, bet tīri pats sev esmu ieguvis labāku sapratni par dzīvi un tās galvenajām vērtībām. Kaut arī varbūt esmu zaudējis kādu, kas reiz šķita ļoti vērtīga un svarīga manas dzīves sastāvdaļa, bez kuras īsti nemaz nezināju, kā dzīvot. Pateicoties tam, mana vērtību sistēma un attieksme pret cilvēkiem un dzīvi arī ir mainījusies, gribētos pat teikt tādu skaļu vārdu kā UZLABOJUSIES. Līdz ar ko arī ir izdevies iegūt pāris jaunus draugus, vai vismaz paziņas, kā arī mazliet atsvaidzināt saskarsmi ar tiem pašiem vecajiem labajiem draugiem, labāk saprast to vērtību un nozīmīgumu manā dzīvē, kas, ļoti iespējams, man tieši pēdējos gados bija nopietni pietrūcis un radījis tādu sava veida tukšuma sajūtu.

 

Uzticība. Kā man reiz, pirms pāris mēnešiem, diskutējot par uzticību, uzticēšanos un citām lietām, teica Laura (Vilne): “Par visiem 100% uzticēties nevari nevienam, pat ne sev.”

Un viņai ir taisnība, cilvēki nereti neapzināti pieviļ sevi, nemaz nerunājot par citiem. Nereti pat nemanot var izdarīt ko tādu, kam ir krietni lielāka ietekme uz visu notiekošo, nekā pašam tas šķiet. Pāris pateikti vārdi, izdarīt darbi… vai pāris nepateikti vārdi un neizdarīti darbi var nopietni mainīt to, kas notiks ar Tevi vai kādu citu.

 

Atmiņas. Kā jums, mani neeksistējošie lasītāji, šķiet, kas ir labāks vai sliktāks – sliktas atmiņas vai labas atmiņas? Manuprāt, nereti situācijas, kas šobrīd šķiet sliktas, pēc kāda laika var kļūt pat par ļoti labiem, jautriem un interesantiem stāstiem, ko atcerēties vai pat izstāstīt citiem, protams, ir arī atgadījumi, ko pilnīgi noteikti negribas atcerēties, tādi, kas izraisījuši morālas traumas, kas visdrīzāk nekad neizzudīs, bet patiesībā nereti viss nemaz nav tik slikti, kā šķiet brīdī, kad tas SLIKTUMS ir tik tikko noticis vai vēl ar vien notiek. Tieši tik pat sarežģīti ir atbildēt par tām labajām atmiņām… Savā ziņā tās jaukās atmiņas var būt pat daudzreiz mokošākas par tām sliktajām (ja tās sliktās tiešām nav ĻOTI sliktas), jo nereti daudz nepatīkamāk ir atcerēties ko labu, apzinoties, ka visdrīzāk tas vairs nekad neatkārtosies, vai vismaz nebūs tā, kā reiz bijis. Un tad atliek vien sevi mierināt ar domu, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek un viss, kas turpmāk būs citādi, būs arī labāk (kaut arī tam tā nopietni pašam noticēt var arī nebūt tik viegli). Tomēr arī ar labajām atmiņām pastāv tā pati iespēja, kas ar sliktajām atmiņām, bet labajiem stāstiem – vari atcerēties un priecāties par visu to labo, kas tavā dzīvē bijis un novērtēt to. Atcerēties “vecos labos laikus”, bērnību vai kaut vai – vakardienu.

 

Kas vispār ir slikts un kas ir labs?

 

Noslēgumā šī te dziesmiņa ar rūgteni saldo tekstu (kas arī atbilst šai tēmai) un it kā vienkāršo, bet patīkamo, bezrūpīgo un gluži vai dzīves priecīgo pavadījumu.

“I call it magic
When I’m with you
And I just got broken
Broken into two
Still I call it magic
When I’m next to you

(..)

And if you were to ask me
After all that we’ve been through
“Still believe in magic?”
Yes, I do
Of course I do”

Laiks nu gan skrien ātri – vienmēr šeit apņemos veikt savas piezīmes kaut cik regulāri… bet attopos tikai pēc pāris mēnešiem ar domu, ka jau atkal nekam tādam nav sanācis laika.

Es laikam tiešām kļūstu vecs – jo man galvā nereti iešaujas doma, ka “Kādreiz gan laiks neskrēja tik velnišķīgi ātri.” Atliek vien pāris reizes samirkšķināt acis un attopies brīdī, kad vasara jau gandrīz galā, bet neesi paspējis realizēt pat ne pusi no iecerētā.

Jau kādu pusmēnesi neesmu bijis savās Rīgas mājās, tā vietā  devos uz Tukumu… precīzāk Tukuma Novada, Sēmes pagasta Kaivi, lai 28. jūlijā ar ekskursiju autobusu dotos uz Līgatni un Cēsīm. Ekskursija bija tīri jauka (apmeklējām papīra fabriku, bunkuru zem sanatorijas, arī prāmi… bez šaubām arī Cēsu pilsētu un pili… Par pārsteigumu uzzināju, ka jau vairākus gadus Cēsu parka dīķītī dzīvo melnie gulbji.) Kad tukumnieki grasījās doties uz mājām mēs ar Līgu devāmies uz pieturu šosejas malā, lai dotos uz Smilteni (jo no Cēsu AO nemaz tik vēlu kā 18.00 nekursē neviens transporta līdzeklis, kas kustētos uz Smiltenes pusi).

Es, kā jau būdams ļauns cilvēks, saprotot, ka arī līdz nākamajam busam šosejas malā ir gandrīz divas stundas, ko  gaidīt, pierunāju Līgu, kas jau tāpat bija nogurusi no ekskursijas un celšanās ap 6iem no rīta, iet līdz nākamajai pieturai… vienkārši tāpēc, ka man negribas sēdēt pieturā divas stundas.

Tā nu mēs devāmies šajā “izaicinājumiem pilnajā ceļā” un, cik noprotu, nogājām kādus 4 km līdz nākamajai pieturai, kad tur nonācām jau bija pagājusi apmēram stunda un tālāk vairs doties negribēju ne nu es, ne arī kāds cits no maniem daudzajiem ceļa biedriem, tas ir – Līga.

Drīz vien arī autobuss bija klāt. Autobuss mani pārsteidza, jo tā vietā lai tas būtu kāds jau manis ierastais, lieliskais un ērtais sagrabējušais buss, šis buss bija tāds, kas izskatījās kā tikko no veikala izbraucis – nenobružāti, nenosmērēti un nesalauzti krēsli, plakanie televizori, nevis kādas vecas, sagrabējušas kastes (tie, protams, nebija ieslēgti, taču vienalga patīkami apzināties).

Tā nu mazliet pirms 21iem izkāpām Smiltenē, devāmies uz vietējie super-duper-lielveikalu un turpinājām “tālo ceļu kāpās” – apmēram 6 km ārpus pilsētas uz manām lauku mājām…

Ap 22.16 esam galā. Paēdam un dodamies gulēt pēc šiem smagajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.

Tā pavadījām nedēļu dzīvojoties pa laukiem, arī aizbraucot uz pilsētu iepirkties un pie reizes izklaidēties – izšļūcot cauri vienam no krutākajiem apģērbu veikaliem tuvākajā apkārtnē – “RDA” – humpalām. Pēc tam vēl padzīvojoties pa parku un tad apmeklējot vietējo, samērā nesen atvērto un tīri foršo kafejnīcu – Mūza. Pārsteidzoši, bet mēs ar Līgu gandrīz vienbalsīgi nospriedām, ka šī vieta tiešām ir patīkama gan iekārtojuma, gan apkalpošanas.. gan arī ēdiena ziņā – viņu pica šķita pat garšīgāka par daudzām Rīgā sastopamajām un cenas ziņā bija stipri lēta – par apmēram vienas vai divu Lulu picas šķēļu cenu varēja dabūt veselu 30 CM picu.

Un tā pienāca nedēļas nogale. Piektdienā (2. augustā) vietējajā klubā bija Dzelzs Vilka un vairāku citu grupu (The Next Ones, kā arī smiltenieši – Miera Vējos un Līdz Pēdējam). Ļoti vēlējos dzirdēt Miera Vējos, taču par nelaimi viņi bija pēdējie sarakstā un Līdz Pēdējam (kas bija pirms Miera vējiem) džeku sniegums neīpaši apmierināja manas kompaneones – Līgu un Martu. Atzīšos, ka arī man viņu spalgie ķērcieni pārlieku neiepriecināja, nejau tāpēc, ka man nepatiktu ķērcieni, vienkārši man tie patīk tādi zemāki… Līdz ar to no Līdz Pēdējam snieguma visvairāk galvā iesēdās viņu kompozīcija “Dziļie ūdeņi”, jo tur, šķiet vokālos piebalsoja kāds cits grupas biedrs, jo tas skanēja krietni zemāk, melodiskāk un interesantāk.

Lai nu kā…  sagadījās tā, ka drīz vien pēc Dziļajiem ūdeņiem (ap 2iem no rīta) arī mēs aizplūdām prom no pasākuma un izsaucām mūsu glābēju, manu tēti, lai tas mūs savāc.

Nākamajā dienā bija ieplānots, ka ciemos ieradīsies kāds bariņš ar draugiem, daži arī tiešām ieradās, taču, kā jau nereti gadās, apmēram tik pat daudzi arī neieradās. Bet nekas, ar laika apstākļiem gan mums bija gluži labi paveicies un kopumā, vismaz es, ar pasākuma kopējo atmosfēru biju apmierināts.

Tā nu pienāca vēl viena nākamā diena… kamēr vieni viesi devās prom, no tāltālā Tukuma ieradās Līgas ģimene. Tā nu vēl pasvinējāmies, devāmies uz ezeru un ekskursijā pa pilsētu… pēc tam visi devās mājās (aiz sevis atstājot tikai vairākas neizdzertas alus bundžas).

Tā nu es te dzīvojos laukos…

Sveiciens visiem Ziemassvētkos! 

Veiksmi visiem saskatīt īstās vērtības un dāvanas savā dzīvē…

Šīs dienas dziesma:

Rudens… jā, tas ir jauks, krāsains un skaists… bet varēja nebūt tik… mitrs. Nopietni – man tiešām jau apnicis bezapstājas mitrums un bezcerīgā sajūta, ka tagad jau nu tiešām viss mainīsies tikai uz vēsāluu un, iespējams, pat vēl mitrāku laiku… man tiešām pietiktu ar tikai vēl vienu vienīgu saulainu un siltu dienu pirms šīs ziemas. Taču pietiks par to, es šeit nesāku rakstīt, lai sūdzētos par laikapstākļiem… es te rakstīju, lai pasūdzētos par to, ka man gandrīz veselu nedēļu nebija interneta… nebūtu domājis, ka dažās mūsdienu situācijās dažbrīd interneta neesamība var traucēt pat visierastākās lietas… Taču patiesībā arī par to nebiju plānojis rakstīt…

 

Patiesībā biju domājis te tā īsi pieminēt Pūces / Strix koncertu 16. oktobrī iekš “Up In Smoke“. Un tātad īsi un konkrēti – viņi mani pārsteidz, pietam – patīkami. Kopš pagājušās reizes, kad viņus dzirdēju koncertā,  daudz kas ir mainījies un uzlabojies tieši skanējumā, vecās dziesmas, kas bija pirms The Raven albuma (kas balstīts uz Edgara Alana Po dzejas) ir ieguvušas jaunu skanējumu un, cik sapratu, tiek plānots tās tuvākajā laikā arī ierakstīt, tātad tās jau samērā drīz varētu būt dzirdamas arī viņu Dr.lv mūzikas profilā. Cik nopratu, tiek arī plānoti vēl kādi koncerti, tā kā, ja kādam rodas vēlēšanās dzirdēt viņus dzīvajā, ļoti iespējams, ka radīsies tāda iespēja ;)

 

Pūces koncerts bārā Up In Smoke

Tas arī viss šodienai…uz drīzu sarakstīšanos/salasīšanos…

Svešā Dr.lv dienasgrāmatā atradu kādu saiti, kur var uzzināt sava vārda skaidrojumu.
Piemērs ar manu vārdu:
“Kristaps, vārda dienu svin: 18.Decembris
Viņam piemīt liela atbildības sajūta. Spēj mīlēt un satikt ar saviem tuviniekiem. Cilvēks ar zelta rokām. Veikls, zinošs savas profesijas pārstāvis. Prot konkurēt ar pārējiem. Labprāt ironizē par neveiksminiekiem un slaistiem. Īsts biznesmeņa tips ar goda izpratni. Mūžam neremdināms rosmē un gādībā.

Viss pilnīgi patiesiīpaši tā daļa, kur teikts “Labprāt ironizē par neveiksminiekiem un slaistiem.” – jo es ļoti bieži ironizēju par sevi (ak, nē, laikam, pat tagad… ;( ) :D

Vēlies uzzināt, kas teikts par Tavu vārdu?! Droši – SPIED ŠEIT!

Ja Tev patika šis, drošvien patiks arī senāks raksts – Draņķoskops – horoskops, ar kura palīdzību uzzināsi to, kādam draņķu tipam piederi tieši Tu – SPIED ŠEIT!

Kā arī – Alkoholisma horoskops – ŠEIT!

P.S. Daži varbūt jau ir pamanījuši, ka man kādu laiku nebija interneta… tad nu lepni varu paziņot, ka:

1. internets man atkal ir

2. esmu mazliet pamainījis šīs lapas vizuālo noformējumu (atkal)

3. domājams, ka drīz šeit varētu būt gaidāms kāds vērtīgāks… vai vismaz citādāks raksts

Sveicināti…

Normālos apstākļos es drošvien šajā laika periodā būtu izveidojis kādu kaudzīti rakstiņu, bet tā kā sanāca mazliet citādāk…

BLACK SAND

(Dāvis (Black Sand))

Un tātad 25. augustā iekš DEPO kluba bija kārtējais “20 mīnūšu slavas” pasākums, kuru pirmo reizi apmeklēju arī es, jo tur uzstājās manu paziņu (Dāvja un Kristiāna, kurus pavisam nejauši iepazinu šī gada FonoFestā, jo viņiem nebija telts, kur pārnakšņot toties man bija 3vietīga telts vienam pašam) grupa – Black Sand.

Tā nu džeki nospēlēja tīri labi, ņemot vērā, ka tā bija viņu 2. uzstāšanās publikai. Vienīgais mīnuss, ka viņiem pašlaik ir ļoti maz dziesmu, ko izpildīt, tāpēc nesanāca izmantot pat ne visas 20 minūtes, kas atvēlētas.

(Fanes)

Viņiem pat bija pašiem savas fanes…  ;D

Un beigās viņi izpildīja arī savu BONUS dziesmu “Nav veiksmes”, ko oriģinālā izpilda AK69.

Kopumā: Bija savi mīnusi un varēja būt labāk, bet esmu drošs, ka viņi jau drīz vien būs visu uzlabojuši un izlabojuši.

Vēlāk, kad adgriezāmies DEPO, uzstājās grupa Wake Up, kas patīkami pārsteidza ar savu diezgan interesanto izpildījumu kā arī skatuves tēlu un uzvedību. Tiešām iepatikās, ierakstosgan neizklausās diezko labi.

Taču drīz vien sākās kas nepatīkamāks pāris dienas vēlāk, sestdienā pamanīju, ka man uz rokas tur, kur iepriekš bija bijusi vien neliela tulzna, tagad ir sastrutojis un sāp. Sākotnēji centos to “apkarot” mājas apstākļos, taču jau otrdien devos pie savas ģimenes ārstes, kas mani nosūtīja uz 1. slimnīcas poliklīniku, pie ķirurga, tā nu es tur aizgāju, lai uzzinātu, ka man jābrauc uz Biķernieku slimnīcu, lai tur atgrieztu vaļā un iztīrītu… aizbraucu, sagraizīja mani, nosūtīja atpakaļ uz poliklīniku pārsiet. Nākamā diena bija 1. septembris (ĻOTI “VEIKSMĪGS” MĀCĪBU GADA SĀKUMS), nospriedu par spīti visam aiziet uz skolu un pēc tam iet uz pārsiešanu, taču netiku, nākamajā dienā, kad aizgāju, man pārsēja, bet pateica, ka jābrauc atpakaļ uz slimnīcu un tā nu es tur nodzīvoju 5 dienas… Tagad skolā vēl ar vien jūtos mazliet atpalicis, kaut gan kavēju tikai 3 dienas… Tagad jau protams esmu vesels un par piemiņu palikusi tikai rēta plaukstā. Un skolā… jā.. skolā ir diezgan traki, jau uzdoti dažādi darbi, ko taisīt,  un gandrīz katrā lekcijā atkal uzdod jaunu. Līdz ar to pašlaik man ir samērā bezcerīgs noskaņojums, bet gan jau…

Atgriežoties pie pozitīvākas nots – Pagājušajās brīvdienās biju aizbraucis ar ģimeni uz Kurzemes pusi. Pamatā gan vienkārši apkopām kapus pa ceļam, bet tā bija arī ekskursija –apskatījām pilsētiņas, kas bija pa ceļam u.c., paviesojāmies arī Guntara, tēta drauga, lauku mājās, kas atrodas interesantajā vietā ar nosaukumu Lēnas.. apstaigājām turienes ievērojamākās vietas, kas pamatā gan bija pamestas un pussagruvušas mājas, bet viena no šīm ēkām bija ļoti varena – ar milzīgām kolonnām un atgādināja miniatūru LNO kopiju, upes krastā… taču arī pamesta. Vēlāk arā cepām aļu, kaut gan bija jau pavisam tumšs

Pašā vakarā…kas būtībā bija nakts… braucām uz Liepāju, kur meklējām nakts mājas un veiksmīgi tās atradām “Fontaine Hotel”, kura telpu iekārtojums (interjers) ir ļoti interesants un samērā neparasts (vismaz priekš viesnīcas).

(Es, iekš Fontaine Hotel, savā gultā)

NOBEIGUMĀ: Drošvien, ja par šo visu es būtu rakstījis atsevišķi, būtu daudz vairāk teksta un vairāk sīku nianšu, bet pietiks ar šo. Kā arī, nevaru garantēt, ka kaut kad drīzumā būs arī vēl kāds rakstiņš – viss atkarīgs no noskaņojuma un brīvā laika daudzuma.

(Mana foto modele – Gundega (māsa))

PIRMĀ [svarīgā] ZIŅA: Kā jau kāds no retajiem cilvēkiem, kas lasa šo manu emuāru/blogu/dienasgrāmatu, iespējams, kaut kad pamanīja… es uz kādu laiciņu biju pazudis no šejienes… precīzāk – kopš 2010. gada 15. septembra… tātad jau vairāk kā pusgads… pag? Tik maz? Man šķita, ka tas bija vēl senāk… es gan nebiju nekur īpaši pazudis, jo twitter.com samērā intensīvi esmu ziņojis par savām gaitām…

Labi, nenovirzīšos pārāk no savas šīs dienas tēmas (kas būtībā ir pilnīga beztēma), un oficiāli paziņošu – Sākot ar šodienu (vai arī drīzāk – šo nakti), es šeit atkal atgriežos un centīšos atdzīvināt šo lapeli kaut mazliet.. iespējami bieži ierakstot kaut ko interesantu… vai arī ne tik interesantu… katrā ziņā – esmu atpakaļ un plānoju te arī palikt! Ceru, ka atradīsies arī kāds, kas kaut ko no manis rakstītā kādreiz izlasīs… ja nē – skumji man… ;( bet dzīve virzās uz priekšu un neapstājas, lai mierinātu rauduļus :D

OTRĀ [svarīgā] ZIŅA: Viens no maniem mīļākajiem seriāliem – Dexter/Deksters (nejaukt ar Dekstera laboratoriju, jo šim seriālam ar to nav nekāda sakara) – jau drīzumā atkal tiks rādīts un tā būs jauna sezona, nevis garlaicīgi atkārtojumi… nevaru vien sagaidīt…

Nu, tā… iesildīšanās rakstam pietiks, pats labākais, aizraujošākais un interesantākais vēl tikai gaidāms… paldies par uzmanību, manu mazo lasītājiņ!

-ParadoksS-

Posted: Decembris 6, 2009 in Atklāsmes
Birkas:, , , , , ,

Lietas*, ko visvairāk vēlamies, parasti ir arī lietas, kuras visgrūtāk vai pat neiespējami iegūt.

*Vārds lietots nekonkrēti.. tā vietā varēja būt vārdi cilvēki, sajūtas u.c.

Komentārus, kuros pateikts kas vairāk, pie mana oriģinālā ieraksta var lasīt šeit.

Pirms kāda laiciņa Guna man parādīja šo te īsfilmu… man tā iepatikās tīri izteikto domu dēļ, kaut arī pati filmiņa ir stipri nomācoša. Taču uz to var skatīties arī citādāk – ko tur daudz sūdzēties, žēlot sevi par visādiem sīkumiem – vienmēr var būt vēl sliktāk, tāpēc jāpriecājas par to, kas ir.

“It’s funny, really, how life works – The things you try to hold on to, you try to remember, those are what you end up losing. And everything, that you try to forget or throw away, those are the things that stay…”