Posts Tagged ‘Pārdomas’

No manas atmiņas vēl ar vien nav pazudis tas, ar kādu aizrautību kādreiz iedziļinājos seriālos (un arī filmās), tiešām praktiski aizceļoju citā pasaulē. Vesels sajūtu mākonis. Gribējās ķerties tūlīt pie nākamās sērijas un, kad beidzās sezona, tad tik ļoti gribējās, kaut nebūtu jāgaida tik briesmīgi ilgi.

Tieši tāpēc līdz galam pat nespēju saprast, kas mainījies, neskaitot to, ka laikam kļūstu vecs, kāpēc pēdējā laikā vairs nekas nešķiet tik koši. Seriālus vienalga skatos, tāpat ar tiem aizraujos vairāk kā (iespējams) lielākā daļa cilvēku, tomēr kaut kur iekšēji psiholoģiski tie kļuvuši kā smaga nasta un laika zagļi. Vēl ar vien it kā interese vai varbūt vienkārši mana ļoti izteiktā spītība un neatlaidība neļauj tā vienkārši atteikties no visiem seriāliem, tomēr dažbrīd pieķeru sevi pie cerībām, ka šis seriāls beigsies, varēšu to noskatīties līdz galam un būt no tā brīvs. Nereti tiešām seriāla pēdējās sērijās ir gan skumji šķirties no tēliem, tomēr vienlaikus ir tāds patīkams atvieglojums… bez maz vai tā, it kā kāds darbs beidzot būtu padarīts.

Bet ar to viss tomēr nebeidzas. Brīžos, kad tiešām seriālu nav (kā tas pamatā ir šobrīd – vasarā) un varētu pievērsties kam citam, pēkšņi iekšā pamostas vēlme pēc kāda seriāla, gadās pat sākt skatīties kādus jaunus, kaut gan skaidrs, ka visus noskatīties nevarēs. Gluži kā kaut kādam smēķētājam, kas smēķējot visu laiku runā par to, kā sen jau vajadzētu atmest un tūlīt to darīs, bet, kad paciņa tukša, tūlīt tiek iegādāta jauna.

“All your stupid ideals
You’ve got your head in the clouds
You should see how it feels
With your feet on the ground”

Pēdējā laikā savā galvā, un ne tikai, esmu izgājis cauri daudz kam, pārdomājis vēl vairāk un, par laimi, esmu arī kaut ko izdomājis, kaut ko mazliet arī sapratis. Kaut vai sapratis to, ka daudz ko tomēr tik viegli nemaz nevar saprast. Katrā ziņā esmu atklājis kaut ko jaunu sev, kaut arī ļoti iespējams, ka patiesībā tās bijušas jau senas patiesības, kuras arī jau zinu no pašiem pirmsākumiem, tik neesmu tām pievērsis uzmanību.

Ir laiks pārmaiņām.

Sāksim ar mazumiņu. Es gandrīz katrā dienasgrāmatas ierakstā, kas šeit ir, sev un savam vienam uzticamajam lasītājam no Ķīnas ( citiem vārdiem – Kāds, kura nav ), apsolos, ka šis nu pilnīgi noteikti būs tas raksts, ar kuru sāksies milzīgā nākotnes rakstu gūzma… Bet tā arī vēl nekad tas nav noticis. Līdz ar ko, šoreiz vairs tāda solījuma nebūs – mazāk solījumu vairāk darba, līdz ar ko, ja kaut kas tomēr sāks parādīties šeit biežāk – sasodīti labi, milzīgs prieks par to, ja tomēr nē, tad arī nebūs slikti un nebūs vilšanās un sliktās apziņas, ka vajadzēja tač te kaut kam būt, bet, redz, tomēr nekā nav.

 

Atklāsmes. Kaut arī bijuši vairāki skumji vai pat sāpīgi brīži, tiem paralēli bijuši daudzi jauni piedzīvojumi, kas nemaz nebūtu notikuši, ja nebūtu bijuši tie nepatīkamie brīži. Neesmu nekā pārdabiski mainījies, kļuvis gudrāks, stiprāks vai labāks par citiem, bet tīri pats sev esmu ieguvis labāku sapratni par dzīvi un tās galvenajām vērtībām. Kaut arī varbūt esmu zaudējis kādu, kas reiz šķita ļoti vērtīga un svarīga manas dzīves sastāvdaļa, bez kuras īsti nemaz nezināju, kā dzīvot. Pateicoties tam, mana vērtību sistēma un attieksme pret cilvēkiem un dzīvi arī ir mainījusies, gribētos pat teikt tādu skaļu vārdu kā UZLABOJUSIES. Līdz ar ko arī ir izdevies iegūt pāris jaunus draugus, vai vismaz paziņas, kā arī mazliet atsvaidzināt saskarsmi ar tiem pašiem vecajiem labajiem draugiem, labāk saprast to vērtību un nozīmīgumu manā dzīvē, kas, ļoti iespējams, man tieši pēdējos gados bija nopietni pietrūcis un radījis tādu sava veida tukšuma sajūtu.

 

Uzticība. Kā man reiz, pirms pāris mēnešiem, diskutējot par uzticību, uzticēšanos un citām lietām, teica Laura (Vilne): “Par visiem 100% uzticēties nevari nevienam, pat ne sev.”

Un viņai ir taisnība, cilvēki nereti neapzināti pieviļ sevi, nemaz nerunājot par citiem. Nereti pat nemanot var izdarīt ko tādu, kam ir krietni lielāka ietekme uz visu notiekošo, nekā pašam tas šķiet. Pāris pateikti vārdi, izdarīt darbi… vai pāris nepateikti vārdi un neizdarīti darbi var nopietni mainīt to, kas notiks ar Tevi vai kādu citu.

 

Atmiņas. Kā jums, mani neeksistējošie lasītāji, šķiet, kas ir labāks vai sliktāks – sliktas atmiņas vai labas atmiņas? Manuprāt, nereti situācijas, kas šobrīd šķiet sliktas, pēc kāda laika var kļūt pat par ļoti labiem, jautriem un interesantiem stāstiem, ko atcerēties vai pat izstāstīt citiem, protams, ir arī atgadījumi, ko pilnīgi noteikti negribas atcerēties, tādi, kas izraisījuši morālas traumas, kas visdrīzāk nekad neizzudīs, bet patiesībā nereti viss nemaz nav tik slikti, kā šķiet brīdī, kad tas SLIKTUMS ir tik tikko noticis vai vēl ar vien notiek. Tieši tik pat sarežģīti ir atbildēt par tām labajām atmiņām… Savā ziņā tās jaukās atmiņas var būt pat daudzreiz mokošākas par tām sliktajām (ja tās sliktās tiešām nav ĻOTI sliktas), jo nereti daudz nepatīkamāk ir atcerēties ko labu, apzinoties, ka visdrīzāk tas vairs nekad neatkārtosies, vai vismaz nebūs tā, kā reiz bijis. Un tad atliek vien sevi mierināt ar domu, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek un viss, kas turpmāk būs citādi, būs arī labāk (kaut arī tam tā nopietni pašam noticēt var arī nebūt tik viegli). Tomēr arī ar labajām atmiņām pastāv tā pati iespēja, kas ar sliktajām atmiņām, bet labajiem stāstiem – vari atcerēties un priecāties par visu to labo, kas tavā dzīvē bijis un novērtēt to. Atcerēties “vecos labos laikus”, bērnību vai kaut vai – vakardienu.

 

Kas vispār ir slikts un kas ir labs?

 

Noslēgumā šī te dziesmiņa ar rūgteni saldo tekstu (kas arī atbilst šai tēmai) un it kā vienkāršo, bet patīkamo, bezrūpīgo un gluži vai dzīves priecīgo pavadījumu.

“I call it magic
When I’m with you
And I just got broken
Broken into two
Still I call it magic
When I’m next to you

(..)

And if you were to ask me
After all that we’ve been through
“Still believe in magic?”
Yes, I do
Of course I do”

// Mans komentārs: Šis tāds savdabīgs dzejolītis… pirmo rindiņu ideja vienkārši radās kādā momentā… un vēlāk, nolemjot  to TOMĒR pierakstīt uz papīra, apmēram 5 minūšu laikā radās viss dzejolis / “pārdomu darbs” – nezinu, kā šo īsti varētu klasificēt. //

Ir brīži, kad gribas kliegt,

Ir brīži, kad gribas spiegt,

Un ir brīži, kad gribam dziedāt,

Bet nesanāk… sākam kliegt…

Un varbūt arī spiegt…

Ir brīži, kad gribas lekt…

Kad gribas bēgt…

Kad gribas pacelties virs zemes…

Kad gribas nokļūt augstākajā virsotnē

Un lekt… un nedomāt… un lidot…

Ir brīži, kad sapņi piepildās…

Ir brīži, kad tie brūk…

Ir brīži…

Izmanto iespējas, kas rodas…

Ieelpo sapni, izelpo realitātē.

Nevar zināt cik iespējas mums dotas…

Svešā Dr.lv dienasgrāmatā atradu kādu saiti, kur var uzzināt sava vārda skaidrojumu.
Piemērs ar manu vārdu:
“Kristaps, vārda dienu svin: 18.Decembris
Viņam piemīt liela atbildības sajūta. Spēj mīlēt un satikt ar saviem tuviniekiem. Cilvēks ar zelta rokām. Veikls, zinošs savas profesijas pārstāvis. Prot konkurēt ar pārējiem. Labprāt ironizē par neveiksminiekiem un slaistiem. Īsts biznesmeņa tips ar goda izpratni. Mūžam neremdināms rosmē un gādībā.

Viss pilnīgi patiesiīpaši tā daļa, kur teikts “Labprāt ironizē par neveiksminiekiem un slaistiem.” – jo es ļoti bieži ironizēju par sevi (ak, nē, laikam, pat tagad… ;( ) :D

Vēlies uzzināt, kas teikts par Tavu vārdu?! Droši – SPIED ŠEIT!

Ja Tev patika šis, drošvien patiks arī senāks raksts – Draņķoskops – horoskops, ar kura palīdzību uzzināsi to, kādam draņķu tipam piederi tieši Tu – SPIED ŠEIT!

Kā arī – Alkoholisma horoskops – ŠEIT!

P.S. Daži varbūt jau ir pamanījuši, ka man kādu laiku nebija interneta… tad nu lepni varu paziņot, ka:

1. internets man atkal ir

2. esmu mazliet pamainījis šīs lapas vizuālo noformējumu (atkal)

3. domājams, ka drīz šeit varētu būt gaidāms kāds vērtīgāks… vai vismaz citādāks raksts

Uzrakstīt šo rakstu mani ierosināja Ladyoflight komentārs pie mana raksta par Krēslas sērijas jauno filmu(Jauns mēness), kur ievadā izteicu savu viedokli par pirmajā grāmatā atrodamo vārdu “autsaideri” un tamlīdzīgām nepilnībām.

Ladyoflight Saka:

“nu nu..
kā tad tu tulkotu vārdu ‘outsideri’ tieši “krēslas” kontekstā?”

(vairāk…)

-ParadoksS-

Posted: Decembris 6, 2009 in Atklāsmes
Birkas:, , , , , ,

Lietas*, ko visvairāk vēlamies, parasti ir arī lietas, kuras visgrūtāk vai pat neiespējami iegūt.

*Vārds lietots nekonkrēti.. tā vietā varēja būt vārdi cilvēki, sajūtas u.c.

Komentārus, kuros pateikts kas vairāk, pie mana oriģinālā ieraksta var lasīt šeit.

Sieviešu lielākā kļūda ir tā, ka viņas domā, ka visi vīrieši ir vienādi, bet vīriešu lielākā kļūda ir tā, ka viņi domā, ka sievietes ir dažādas…

Pirms kāda laiciņa Guna man parādīja šo te īsfilmu… man tā iepatikās tīri izteikto domu dēļ, kaut arī pati filmiņa ir stipri nomācoša. Taču uz to var skatīties arī citādāk – ko tur daudz sūdzēties, žēlot sevi par visādiem sīkumiem – vienmēr var būt vēl sliktāk, tāpēc jāpriecājas par to, kas ir.

“It’s funny, really, how life works – The things you try to hold on to, you try to remember, those are what you end up losing. And everything, that you try to forget or throw away, those are the things that stay…”

Bieži mēs sakām ”Nemīlu” , bet dvēselē mums tek asaras..
Bieži mēs sakām ”Ienīstu” tikai tāpēc, lai tam noticētu..
Bieži mēs sakām ”Paliec sveiks!” cerībā, ka vēl kādreiz ieraudzīsi šo cilvēku..
Bieži mēs sakām ”Pazūdi” , lai otrs neredzētu mūsu asaras..
Bieži mēs sakām ”Nekad” , kaut gan zinām, ka tas notiks vēl vēlreiz..
Bieži mēs sakām ”Vairs nemīlu” , kad baidāmies atzīties savās jūtās..
Bieži mēs sakām ”Es tevi aizmirsu” , kad cilvēka vārds no prāta nepazūd..
Bieži mēs sakām “Es izdzēsu viņa numuru”, kad zinām to no galvas…

Izcelsme: http://www.draugiem.lv/friend/?openBlog=1&fid=3724492&pid=577755

Ehh.. šodien gan bija mainīgi laikapstākļi – bija solīts lietus, no rīta tas arī bija, taču dienas vidū katram muļķim bija skaidrs, ka šodien jau nu nelīs… un tad uz vakara pusi sāka līt… :)

Es patiesībā nemaz nezinu, kāpēc šo te rakstu…taču tas noteikti nebija tāpēc, lai runātu par laikapstākļiem… varbūt man vienkārši gribas palielināt rakstu skaitu šeit? Nē, nevar būt, ka ar mani ir TIK traki… bet varbūt ir trakāk?

Tagad būtu pēdējais laiks iet gulēt, bet negribas… negribas atkal no rīta iet uz skolu un tur nodarboties ar MOCĪBĀM. Ahh… nezinu kā, bet man jau no pirmajam skolas dienām ir pieriebusies skola… nav nekādas vēlēšanās tur iet un vēl pietam kaut ko darīt… bet jā… ar to gan laikam būs jātiek galā… jo šis ir pēdējais gads un derētu tākā tomēr pabeigt šo 12to klasi…

Labi… ir 0:26 un es eju tīrīt zobus…
0:29 – zobi iztīrīti… jātaisās rāpties gultā… tas nebūs viegli…
0:32 – esmu uzvilcis savu izcili kruto pidžammu.. tad jau laikam būs vien jāiet gulēt..
0:33 – Noklausīšos vēl līdz galam dziesmu (Alexisonfire – The Northern)
Starp citu iesaku noklausīties šo dziesmu – manu prāt labākā dziesma no viņu jaunākā albuma(“Old Crows/Young Cardinals”).
Iespējams kaut kad šajā savā blogā(dienenē) iemetīšu arī linku uz šo dziesmu ;)
0:39 – Nu tā – tagad patiešām eju gulēt… ar labu nakti/rītu!