Posts Tagged ‘teātris’

Pēdējo dienu laikā esmu apmeklējis veselus divus kultūras pasākumus:

Pirmais bija “Mūsu miesa” – Kultūras akadēmijas studentu veidota modernizēta opera, kas notika Teātra muzejā. Samērā vājprātīgs gabals, kura jēgu bija ļoti grūti izprast, bet bija arī daži interesanti pavērsieni (kurus nepieminēšu, ja nu kāds iedomājas arī aiziet noskatīties), kas vismaz humoristiski ir interesanti. Taču man tomēr šī izrāde/modernā opera nešķita patiesi saistoša – kaut kas pietrūka.. galveno kārt tas, ka nav iespējams saprast, kāda tam visam ir doma…  taču ir vismaz daži brīži, kad var labi pasmieties un tajā pašā laika klausīties nopietnu opermūziku. Un kopumā viss izstrādāts ir pat ļoti labi, interesanta horeogrāfija, kas saistīta ar dažādu ģermeņa daļu funkciju izpēti.  Tā jau varētu domāt, ka es vienkārši esmu tāds deģenerāts, kurš neko nesaprot no tik augstas mākslas, taču uz šo pasākumu biju kopā ar vecākiem, kas arī īsti nebija apmierināti ar kopējo iznākumu. Taču, lai nu kā, kā komisks priekšnesums, šī opera ir augsta līmeņa. Sīkāks apraksts un atšķirīgs viedoklis par šo notikumu šeit

Otrais bija “Man arī būtu bail” – Dzelzs Vilka dalībnieku un Ģirta Ķestera kopīgi attēlotā rokpoēma, kas kādreiz bijusi Dailes teātrī, bet tagad norisēja Artelī. Tā jau šī izrāde jeb rokpoēma nav nekas unikāls un ģeniāls, tā arī noteikti nav paredzēta visu skatītāju gaumei, jo ir samērā rupja un arī tēmas, ap kurām risinās notikumi, nav tādas, kas visiem varētu šķist pievilcīgas, taču Ķesteris ar vēl kāda mazliet mistiska sievietes tēla un DzV dalībnieku palīdzību galvā radīja pasauli un parādīja izjūtas, ko tā neieklausoties un tikai tukši skatoties vienā punktā nemaz nevarētu ieraudzīt… arī Dzelzs Vilka vienas no manām mīļākajām dziesmām ir tieši no šīs izrādes, piemēram, “Pret sienu”, “Ēnu zeme”, “Par daudz”, “Ļauj man Tevi…”, “Spēlējoties ar sevi”, “Kāds ir Tavs vārds?” un noteikti bija vēl kādas citas, kuras šobrīd nenāk prātā… arī visādi citādi muzikālais pavadījums radīja pareizo noskaņu un pēc izrādes noskatīšanās iekšēji bija tāda.. īsti neizsakāma, mazliet noslēpumaina, taču patīkama izjūta. Katrā ziņā esmu apmierināts, ka aizgāju uz šo izrādi un arī mana māsa, kura kļuva par upuri, ko ņemt līdzi, vismaz teica, ka viņai arī patika. Novirzoties no tēmas – arī pats Artelis ir ļoti patīkama iestāde un pats par sevi rada savdabīgu noskaņu, vienīgais, ka krēsli viņiem varētu būt kaut nedaudz ērtāki, jo grūti nosēdēt, bet citādi viss perfekti.



P.S. NE PAR TĒMU. Biju jau aizgājis uz savas augstskolas mācību daļu, lai uzzinātu, kā dabūt ISICu, dabūju numuru, uz ko zvanīt un tieši šodien man piezvanīja no bankas un pateica, kur varu dabūt. :D Kā jau parasti tas notiek… bet nekas.. man tāpat bija jāsavāc savs studiju līgums. :)

Advertisements