Posts Tagged ‘es’

Laiks nu gan skrien ātri – vienmēr šeit apņemos veikt savas piezīmes kaut cik regulāri… bet attopos tikai pēc pāris mēnešiem ar domu, ka jau atkal nekam tādam nav sanācis laika.

Es laikam tiešām kļūstu vecs – jo man galvā nereti iešaujas doma, ka “Kādreiz gan laiks neskrēja tik velnišķīgi ātri.” Atliek vien pāris reizes samirkšķināt acis un attopies brīdī, kad vasara jau gandrīz galā, bet neesi paspējis realizēt pat ne pusi no iecerētā.

Jau kādu pusmēnesi neesmu bijis savās Rīgas mājās, tā vietā  devos uz Tukumu… precīzāk Tukuma Novada, Sēmes pagasta Kaivi, lai 28. jūlijā ar ekskursiju autobusu dotos uz Līgatni un Cēsīm. Ekskursija bija tīri jauka (apmeklējām papīra fabriku, bunkuru zem sanatorijas, arī prāmi… bez šaubām arī Cēsu pilsētu un pili… Par pārsteigumu uzzināju, ka jau vairākus gadus Cēsu parka dīķītī dzīvo melnie gulbji.) Kad tukumnieki grasījās doties uz mājām mēs ar Līgu devāmies uz pieturu šosejas malā, lai dotos uz Smilteni (jo no Cēsu AO nemaz tik vēlu kā 18.00 nekursē neviens transporta līdzeklis, kas kustētos uz Smiltenes pusi).

Es, kā jau būdams ļauns cilvēks, saprotot, ka arī līdz nākamajam busam šosejas malā ir gandrīz divas stundas, ko  gaidīt, pierunāju Līgu, kas jau tāpat bija nogurusi no ekskursijas un celšanās ap 6iem no rīta, iet līdz nākamajai pieturai… vienkārši tāpēc, ka man negribas sēdēt pieturā divas stundas.

Tā nu mēs devāmies šajā “izaicinājumiem pilnajā ceļā” un, cik noprotu, nogājām kādus 4 km līdz nākamajai pieturai, kad tur nonācām jau bija pagājusi apmēram stunda un tālāk vairs doties negribēju ne nu es, ne arī kāds cits no maniem daudzajiem ceļa biedriem, tas ir – Līga.

Drīz vien arī autobuss bija klāt. Autobuss mani pārsteidza, jo tā vietā lai tas būtu kāds jau manis ierastais, lieliskais un ērtais sagrabējušais buss, šis buss bija tāds, kas izskatījās kā tikko no veikala izbraucis – nenobružāti, nenosmērēti un nesalauzti krēsli, plakanie televizori, nevis kādas vecas, sagrabējušas kastes (tie, protams, nebija ieslēgti, taču vienalga patīkami apzināties).

Tā nu mazliet pirms 21iem izkāpām Smiltenē, devāmies uz vietējie super-duper-lielveikalu un turpinājām “tālo ceļu kāpās” – apmēram 6 km ārpus pilsētas uz manām lauku mājām…

Ap 22.16 esam galā. Paēdam un dodamies gulēt pēc šiem smagajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.

Tā pavadījām nedēļu dzīvojoties pa laukiem, arī aizbraucot uz pilsētu iepirkties un pie reizes izklaidēties – izšļūcot cauri vienam no krutākajiem apģērbu veikaliem tuvākajā apkārtnē – “RDA” – humpalām. Pēc tam vēl padzīvojoties pa parku un tad apmeklējot vietējo, samērā nesen atvērto un tīri foršo kafejnīcu – Mūza. Pārsteidzoši, bet mēs ar Līgu gandrīz vienbalsīgi nospriedām, ka šī vieta tiešām ir patīkama gan iekārtojuma, gan apkalpošanas.. gan arī ēdiena ziņā – viņu pica šķita pat garšīgāka par daudzām Rīgā sastopamajām un cenas ziņā bija stipri lēta – par apmēram vienas vai divu Lulu picas šķēļu cenu varēja dabūt veselu 30 CM picu.

Un tā pienāca nedēļas nogale. Piektdienā (2. augustā) vietējajā klubā bija Dzelzs Vilka un vairāku citu grupu (The Next Ones, kā arī smiltenieši – Miera Vējos un Līdz Pēdējam). Ļoti vēlējos dzirdēt Miera Vējos, taču par nelaimi viņi bija pēdējie sarakstā un Līdz Pēdējam (kas bija pirms Miera vējiem) džeku sniegums neīpaši apmierināja manas kompaneones – Līgu un Martu. Atzīšos, ka arī man viņu spalgie ķērcieni pārlieku neiepriecināja, nejau tāpēc, ka man nepatiktu ķērcieni, vienkārši man tie patīk tādi zemāki… Līdz ar to no Līdz Pēdējam snieguma visvairāk galvā iesēdās viņu kompozīcija “Dziļie ūdeņi”, jo tur, šķiet vokālos piebalsoja kāds cits grupas biedrs, jo tas skanēja krietni zemāk, melodiskāk un interesantāk.

Lai nu kā…  sagadījās tā, ka drīz vien pēc Dziļajiem ūdeņiem (ap 2iem no rīta) arī mēs aizplūdām prom no pasākuma un izsaucām mūsu glābēju, manu tēti, lai tas mūs savāc.

Nākamajā dienā bija ieplānots, ka ciemos ieradīsies kāds bariņš ar draugiem, daži arī tiešām ieradās, taču, kā jau nereti gadās, apmēram tik pat daudzi arī neieradās. Bet nekas, ar laika apstākļiem gan mums bija gluži labi paveicies un kopumā, vismaz es, ar pasākuma kopējo atmosfēru biju apmierināts.

Tā nu pienāca vēl viena nākamā diena… kamēr vieni viesi devās prom, no tāltālā Tukuma ieradās Līgas ģimene. Tā nu vēl pasvinējāmies, devāmies uz ezeru un ekskursijā pa pilsētu… pēc tam visi devās mājās (aiz sevis atstājot tikai vairākas neizdzertas alus bundžas).

Tā nu es te dzīvojos laukos…

Advertisements

(klikšķini uz bildes, lai apskatītu lielāku)

Visgrandiozāka ziņa saistībā ar šo interneta vietni – janvāra laikā mans emuārs apskatīts 1 397 reizes, kas ir tikai par 234 skatījumiem mazāk kā 2009. gadā VISA GADA laikā (1,631). Tas arī man ir atklājis to, ka cilvēkiem ļoti interesē dažādi horoskopi  ar savu humora devu, bet tajā pašā laikā tajos var atrast arī pāris nopietnas atklāsmes un esmu nolēmis turpināt pa laikam publicēt kaut ko saistītu ar horoskopu vai arī ko līdzīgu (piemēram, vārdu skaidrotājs).

Taču, vienlaikus, manas dažādās idejas, ko vēl es te varētu darīt, nav pazudušas, taču šobrīd vēl neko neizpaudīšu, jo droši nevaru zināt, kas varētu un kas nevarētu realizēties, ja labi veiksies, tad arī to realitātē redzēsiet paši.

Pēdējā laikā ir notikušas šādas tādas lietiņas, piemēram, mana sesija ir beigusies un tagad jau kādu labu laiku rūpīgi nodarbojos ar nekā jēdzīga nedarīšanu uz pilnu slodzi…

Pagājušajā piektdienā (28. janvārī), uz Rīgu bija atbraukusi Līga un mēs kopīgi aizbraucām uz manu skolu, lai savāktu trūkstošos parakstus SIMP (atzīmju) lapā, beigu beigās izrādījās, ka man tikai viens trūkst, bet, lai dabūtu to pašu, gaidījām stundu. Pēc tam devāmies atpakaļ uz centru un tur samērā ātri nopirkām man jaunu ziemas jaku (Cubusā ar 50% atlaidi). Pēc tam devāmies mājās (manās mājās) un vakarpusē skatījāmies filmu 1408. Nākamajā dienā Līgai samērā ātri bija jādodas atpakaļ uz Tukumu (lai gan vēlāk, nekā sākotnēji bija plānots). Tad, kad ar Gunci (māsu) bijām pavadījuši Līgu uz vilcienu, devāmies mājup ar nelielu līkumu, nopirkām kartupeļus piemājas tirdziņā, vēlāk vēl aizgājām iepirkties RIMI.

Vakarpusē bija plānots iet uz Dailes teātra izrādi Marija Stjuarte, īsi pirms tam uzzinājām, ka izrāde atcelta, tāpēc ar ģimeni gājām uz kino un noskatījāmies filmu Tūrists (tīri skatāma un interesanta filma, bet beigas gan es paredzēju jau sākumā).

Svētdiena (30. janvāris), bija diezgan interesanta un iedvesmojoša. Pie manis ciemos pēc ilgiem laikiem bija ieradusies Annija. Ēdām Annijas mammas taisīto kūku (saldo maizi), mazliet paspēlējāmies ar ģitāru un tētis Annijai parādīja šādas tādas lietiņas, ko var izdarīt ar sintezatoriem un izglītoja ar šādiem tādiem jaunumiem par nu jau vecu mūziku.

Pirmdienā (31. janvārī) biju plānojis izdarīt kaudzi ar lietām, ko sen jau būtu vajadzējis izdarīt, bet sanāca tā, ka pamodos ap 16tiem (līdz ar saulrietu) un nebiju spējīgs momentā skriet uz banku utt… Taču vakarpusē vismaz ar Gundegu aizgājām uz Sky & More, apskatījām grāmatas, nopirkām viņai A3 mapi, apskatījāmies visādas lietiņas AlanDEKO – iegājām jo tur skatlogā bija forši, zaļi aizkari (?), vai kas tamlīdzīgs… bet izstaigājām visu veikalu… tur ir arī šādas tādas neķītras lietas, piemēram, pūkaini roku dzelži un savdabīgi metamie kauliņi, bet par to citreiz… bija arī tāds sarkans paklājs, ko gribētu ievilkt savā istabā mana super vecā paklāja vietā (ar sazīmētām mājiņām un ielām – kādreiz tādu ĻOTI gribēju, bet laikam tomēr, par spīti savai bērnišķībai, no TĀ vecuma būšu izaudzis).

Dienas noslēgumā šeit publicēju vienu no saviem viduvējajiem pantiņiem – lasīt šeit.

Šodien (1. februārī) samērā laicīgi piecēlos, sakopos un devos izdarīt lietas, ko biju plānojis izdarīt jau vakar – i-bankas atbloķēšanu, personalizētā e-talona iegūšanu un vēl dažus sīkumus + satikos ar Anniju uz kādu brītiņu – pastaigājāmies ar Hetfildu (Annijas sunīti). Un tagad man ir apstiprināts PayPal konts – varēšu iepirkties eBay! :D Katrā ziņā ir vismaz neliela gandarījuma sajūta… kaut gan vēl ar vien netrūkst lietu, ko vajadzētu izdarīt…

Šīs dienas (vai arī nakts) video / mūzika ir video, kam uzskrēju dr.lv (Annas Vāgneres) dienasgrāmatā

// Mans komentārs: Šis tāds savdabīgs dzejolītis… pirmo rindiņu ideja vienkārši radās kādā momentā… un vēlāk, nolemjot  to TOMĒR pierakstīt uz papīra, apmēram 5 minūšu laikā radās viss dzejolis / “pārdomu darbs” – nezinu, kā šo īsti varētu klasificēt. //

Ir brīži, kad gribas kliegt,

Ir brīži, kad gribas spiegt,

Un ir brīži, kad gribam dziedāt,

Bet nesanāk… sākam kliegt…

Un varbūt arī spiegt…

Ir brīži, kad gribas lekt…

Kad gribas bēgt…

Kad gribas pacelties virs zemes…

Kad gribas nokļūt augstākajā virsotnē

Un lekt… un nedomāt… un lidot…

Ir brīži, kad sapņi piepildās…

Ir brīži, kad tie brūk…

Ir brīži…

Izmanto iespējas, kas rodas…

Ieelpo sapni, izelpo realitātē.

Nevar zināt cik iespējas mums dotas…

(šis jau kādu laiku stāvēja manā dr.lv dienenē, bet nolēmu to pārkopēt arī šeit, jo man kaut kā nav izdevies uzvarēt cīņu ar slinkumu te ierakstīt ko jēdzīgāku)

Vērsis. Viņš – Viņš ir ļoti jūtīgs, redz sievietē ne tikai seksa objektu, bet arī cilvēku. Sievietes satiksmē ar viņu jūtas jaunas un skaistas, tām šķiet, ka atrodas pilnīgā drošībā. Parasti viņš nemēdz sievietes pamest nelaimīgas un aizvainotas. Savā mūžā viņš tiekas gultā ar daudzām sievietēm, taču nebūt ne tāpēc, lai kolekcionētu uzvaras. Kvantitatīva attieksme pret seksu viņam ir pilnīgi sveša, toties raksturīga tieksme pēc absolūtas personības brīvības, patstāvības un neatkarības, kā arī nevēlēšanās pakļauties vispārpieņemtajām normām, visam tam, ko dēvē par rutīnu. Cilvēkos viņš parasti ir jautrs, asprātīgs. Viņam irplašs interešu loks, viņš neko nedara piespiedu kārtā. Sakarus ar sievietēm nekad neuzsāk, zemisku, sieviešu aizvainojošu instinktu mudināts. Viņa mērķis ir gūt atklāsmi pašam un sniegt baudu un laimi partnerēm.

Visinteresantākais citāts 

Savā mūžā viņš tiekas gultā ar daudzām sievietēm, taču nebūt ne tāpēc, lai kolekcionētu uzvaras.

Bet tā vispār pat dīvainā kārtā daudz kas arī atbilst… 

Šodien man nav vēlēšanās kaut ko gari rakstīt, tāpēc pateikšu tikai to, ka tagad ir radusies iespēja TIEŠĀM atbalstīt krūts vēža slimnieces ar Samsung akcijas palīdzību, sīkāk skatīt šeit – http://twb.ly/d28Tg9 Kam interesē – interesē, kam ne – ne…

Šīs dienas (un arī vakardienas) dziesma:

And i’ve tried so hard, so many times,
To change, to break through!
But always something was missing,
There’s always something that’s missing…

And i’ve tried so hard, so long till now…

But i never realized – it was always you,
To help me, get through!

 

Dream For Eternity ir samērā jauna grupa(dibināta 2009. gada beigās/2010. gada sākumā) un šī dziesma ir viņu pirmais singls. Viņus var atrast gan draugiem.lv, gan myspace.com.

Nezinu pat īsti kādēļ, bet šī dziesma/muzikālais skaņdarbs mani piesaista un rada spēcīgas emocījas…

Dziesmu mp3 formātā var lejupielādēt šeit (bez maksas)

 

 

Tas arī viss…

Rudens… jā, tas ir jauks, krāsains un skaists… bet varēja nebūt tik… mitrs. Nopietni – man tiešām jau apnicis bezapstājas mitrums un bezcerīgā sajūta, ka tagad jau nu tiešām viss mainīsies tikai uz vēsāluu un, iespējams, pat vēl mitrāku laiku… man tiešām pietiktu ar tikai vēl vienu vienīgu saulainu un siltu dienu pirms šīs ziemas. Taču pietiks par to, es šeit nesāku rakstīt, lai sūdzētos par laikapstākļiem… es te rakstīju, lai pasūdzētos par to, ka man gandrīz veselu nedēļu nebija interneta… nebūtu domājis, ka dažās mūsdienu situācijās dažbrīd interneta neesamība var traucēt pat visierastākās lietas… Taču patiesībā arī par to nebiju plānojis rakstīt…

 

Patiesībā biju domājis te tā īsi pieminēt Pūces / Strix koncertu 16. oktobrī iekš “Up In Smoke“. Un tātad īsi un konkrēti – viņi mani pārsteidz, pietam – patīkami. Kopš pagājušās reizes, kad viņus dzirdēju koncertā,  daudz kas ir mainījies un uzlabojies tieši skanējumā, vecās dziesmas, kas bija pirms The Raven albuma (kas balstīts uz Edgara Alana Po dzejas) ir ieguvušas jaunu skanējumu un, cik sapratu, tiek plānots tās tuvākajā laikā arī ierakstīt, tātad tās jau samērā drīz varētu būt dzirdamas arī viņu Dr.lv mūzikas profilā. Cik nopratu, tiek arī plānoti vēl kādi koncerti, tā kā, ja kādam rodas vēlēšanās dzirdēt viņus dzīvajā, ļoti iespējams, ka radīsies tāda iespēja ;)

 

Pūces koncerts bārā Up In Smoke

Tas arī viss šodienai…uz drīzu sarakstīšanos/salasīšanos…

Svešā Dr.lv dienasgrāmatā atradu kādu saiti, kur var uzzināt sava vārda skaidrojumu.
Piemērs ar manu vārdu:
“Kristaps, vārda dienu svin: 18.Decembris
Viņam piemīt liela atbildības sajūta. Spēj mīlēt un satikt ar saviem tuviniekiem. Cilvēks ar zelta rokām. Veikls, zinošs savas profesijas pārstāvis. Prot konkurēt ar pārējiem. Labprāt ironizē par neveiksminiekiem un slaistiem. Īsts biznesmeņa tips ar goda izpratni. Mūžam neremdināms rosmē un gādībā.

Viss pilnīgi patiesiīpaši tā daļa, kur teikts “Labprāt ironizē par neveiksminiekiem un slaistiem.” – jo es ļoti bieži ironizēju par sevi (ak, nē, laikam, pat tagad… ;( ) :D

Vēlies uzzināt, kas teikts par Tavu vārdu?! Droši – SPIED ŠEIT!

Ja Tev patika šis, drošvien patiks arī senāks raksts – Draņķoskops – horoskops, ar kura palīdzību uzzināsi to, kādam draņķu tipam piederi tieši Tu – SPIED ŠEIT!

Kā arī – Alkoholisma horoskops – ŠEIT!

P.S. Daži varbūt jau ir pamanījuši, ka man kādu laiku nebija interneta… tad nu lepni varu paziņot, ka:

1. internets man atkal ir

2. esmu mazliet pamainījis šīs lapas vizuālo noformējumu (atkal)

3. domājams, ka drīz šeit varētu būt gaidāms kāds vērtīgāks… vai vismaz citādāks raksts

PIRMĀ [svarīgā] ZIŅA: Kā jau kāds no retajiem cilvēkiem, kas lasa šo manu emuāru/blogu/dienasgrāmatu, iespējams, kaut kad pamanīja… es uz kādu laiciņu biju pazudis no šejienes… precīzāk – kopš 2010. gada 15. septembra… tātad jau vairāk kā pusgads… pag? Tik maz? Man šķita, ka tas bija vēl senāk… es gan nebiju nekur īpaši pazudis, jo twitter.com samērā intensīvi esmu ziņojis par savām gaitām…

Labi, nenovirzīšos pārāk no savas šīs dienas tēmas (kas būtībā ir pilnīga beztēma), un oficiāli paziņošu – Sākot ar šodienu (vai arī drīzāk – šo nakti), es šeit atkal atgriežos un centīšos atdzīvināt šo lapeli kaut mazliet.. iespējami bieži ierakstot kaut ko interesantu… vai arī ne tik interesantu… katrā ziņā – esmu atpakaļ un plānoju te arī palikt! Ceru, ka atradīsies arī kāds, kas kaut ko no manis rakstītā kādreiz izlasīs… ja nē – skumji man… ;( bet dzīve virzās uz priekšu un neapstājas, lai mierinātu rauduļus :D

OTRĀ [svarīgā] ZIŅA: Viens no maniem mīļākajiem seriāliem – Dexter/Deksters (nejaukt ar Dekstera laboratoriju, jo šim seriālam ar to nav nekāda sakara) – jau drīzumā atkal tiks rādīts un tā būs jauna sezona, nevis garlaicīgi atkārtojumi… nevaru vien sagaidīt…

Nu, tā… iesildīšanās rakstam pietiks, pats labākais, aizraujošākais un interesantākais vēl tikai gaidāms… paldies par uzmanību, manu mazo lasītājiņ!

-ParadoksS-

Posted: Decembris 6, 2009 in Atklāsmes
Birkas:, , , , , ,

Lietas*, ko visvairāk vēlamies, parasti ir arī lietas, kuras visgrūtāk vai pat neiespējami iegūt.

*Vārds lietots nekonkrēti.. tā vietā varēja būt vārdi cilvēki, sajūtas u.c.

Komentārus, kuros pateikts kas vairāk, pie mana oriģinālā ieraksta var lasīt šeit.

Pirms kāda laiciņa Guna man parādīja šo te īsfilmu… man tā iepatikās tīri izteikto domu dēļ, kaut arī pati filmiņa ir stipri nomācoša. Taču uz to var skatīties arī citādāk – ko tur daudz sūdzēties, žēlot sevi par visādiem sīkumiem – vienmēr var būt vēl sliktāk, tāpēc jāpriecājas par to, kas ir.

“It’s funny, really, how life works – The things you try to hold on to, you try to remember, those are what you end up losing. And everything, that you try to forget or throw away, those are the things that stay…”